mīlestība.

Neticami.

Neticami

skaisti.

tāla pasaule. bērnība. pilna gaišuma un noslēpuma. abi brāļi devās gaitās atklāt viens otru.

Šoreiz es patiesi nevēlos ieslīgt savas ģimenes un dzīves sīkumos, kur skaistākais, ko tik sen neesmu piedzīvojis, bija.. 

..apskāviens..

Gādīgas rokas. Tā ir mamma. 

Es viņu esmu aizmirsis. Nu, atcerējos. 

Caur mani pārplūst 18 gadu sniegtā mīlestība

un siltums, ko ik dienu esmu sniedzis pasaulei,

un pavisam noguris jau jūtos, daloties tajā.

Brīnos, kur tā rodas?

Šeit.

Akls biju un esmu

ņemot vērā tikai mazus sīkumus,

saceļot no tiem traci.

Taču fundaments

ir nepārprotami

kaut kas cits.

Kaut kas dievišķš,

ko visi nespēj dot.

Ārišķība pārņēmusi šo zemi, bet

šeit valda tīrs maigums un patiesums.

Samīļošanās sniedz katarsi,

rokas noceļas, katrs pašķiras,

atstādami asaras uz vaigiem.

mēs bijām viens. mums bija viss. mēs redzējām pasauli skaistu. un draudzīgu.

Tas ir komplicēti. Zem šī slēpjas stāsts par ģimeni, kurā trīs dēli, katrs īpatnējs un nudien citādāks, nespēj iekļauties šajā dimensijā, gan ciešot, gan priecājoties, gan raudot, gan līksmojot. 

Es jau šauju par strīpu sev pieļaujamai ģimenes vērtību publicēšanas robežai, taču lieku jums padomāt un atcerēties, ka nekad vairs nebūs tā, kā agrāk, un, kamēr varat, novērtējiet savu bērnību. Kā nekā, kādi uzaugām, tādi arī esam.

Tās bildes ir izvilktas no paradīzes.

Laimes pilnas sejas,

ja ieskatās.

Dabīgi.

Stipri zilas debesis,

neticami zaļa zāle,

šķīstība, tīrība,

brāļu mīlestība.

Tai zelt un plaukt

līdz kādam mirklim.

nebija vajadzības pēc norunātas tikšanās un attiecīgas spoguļkameras, lai sanāktu kaut kas tīri ideāls.

 Nākotnē..

Man ir istaba.

Atvēlēta sapņiem,

kuriem nepiepildīties

un atmiņām,

kuras palikušas bildēs.

Pilna istaba.

Galerija.