ievelc elpu.

Es paņēmu dienu brīvu, no sākta gala līdz beigām. Vakarā ideāla pirts, kuru neesmu īsti apmeklējis jau mēnesi(?). Taču dienas vidū gandrīz ķēru nervu sabrukumu. Saprotiet, tas nav viegli, kad tu dari kaut ko tādu, kas tevi saista no visas sirds, taču nonāc pretrunā un turpini to veikt pret savu spalvu. Beigu beigās apzinies - tīrais sūds! Ir runa par kompozīciju. Jā, visu cieņu pedagoga un gudra cilvēka ieteikumam, taču mākslīgi es neurbšos skaņdarbam cauri, lai pēc tam vienaldzīgi tajā noklausītos. Izklausās, ka es te sazvērestību pamanu, bet visnotaļ nē. Skolotājs jau vēlas to labāko, un es jau arī akceptēju, tikai iekšējā pasaule mana ir uzlikusi dažas barjeras. Vajag laiku, lai saprastu un izpētītu sevi. Tas ir attiecināms visās jomās. Iešu es pa grūtāko ceļu. Kaut kā malšos cauri un sasniegšu to, ko vēlējos, ko sirds dungo klusumā mēmā līdzi vienmēr. Iespējams, es dramatizēju un nespēju vienkārši sevi piespiest pakļauties. Taču, ja godīgi, es nepakļaujos. Vismaz cenšos. Arī dzīvē. Esmu vēl pārsteigumu pilns. Jūs tik redzēsiet. Dzirdēsiet.

Tikko filma tika skatīta. Savage Grace. Ļoti ērmīga, pareizāk, ar tādu vājprātības noskaņu. Pavisam netipiska, toties laba. Te nav kārtējais mīlestības moto un tamlīdzīgi, kas liek cilvēkam aizskart savas intīmākās stīgas, te bija ģimene, tās jukšana un nepieņemamās attiecības. Lepnums un vēsums. Svars uz kāda pleciem, kuram pašam dzīve nav sniegusi visas atbildes. Un atkal homoseksuālisms. Drīzāk biseksuālas darbības. Jāatzīst, tas nepavisam vairs nešķiet pārsteidzoši, ceru, tas neattiecas tikai uz mani. Filmās jau ir nodrillāts tas sižets, ar to tipisko attiecību struktūru. Ir taču tā pasaule daudzveidīgāka, nekā mēs domājam, bet lai domā, kas grib. Šeit tas tika parādīts ļoti spilgti, bet ir robežas. Krietni par traku aizgāja. Tieši tāpēc šajos kadros rādīja puisi, kurš darīja savai mātei galu ar virtuves nazi, pēcāk pasūtot nūdeles pusdienās, mierīgi ēdot blakus guļošam, asiņojošam radiniekam.