pārbaudes laiks.

Es nezinu. Kārtējais tīniskais ne tak nostaļģijas, bet skumju uzplūdums. Kāpēc lai es jums to saku? Ir daudz cilvēciņu, kas tik pieraksta pilnus savus twitter un facebook un jūtas kā tādi nabadzīši. Kaitina taču, ne? Ja tev ir slikti, bļāviens, piezvani draugam un lūdz atbalstu. Vai citu alternatīvu izdomā. Skumjas jau darbojas tik vientulībā, ko es tagad, cenšos gūt uzmanību un atbalstu, piedrazojot savu emuāru? Nē taču. Viss ir kārtībā. Iespējams, satiku dažus cilvēkus, zinādams, ka vai vairs nav tā, kā ir bijis agrāk, un, iespējams, nebūs arī. Sabiedrība, ka arī draugi, draudzība un tās struktūra ir interesanta padarīšana. Nudien. Dažam labam tas nepieciešams, dažam - pavisam un noteikti nē..

Man rīt ir

Ieskaite.

Rādīšu, cik daudz no tehnikas esmu apguvis šajos vienpadsmit mēnešos. Es ļoti lūdzu To augstāk stāvošo saprātu, lai mani mentāli un psiholoģiski atbalsta. Dievs, nedod man pirkstu krampjus un sastingumu, bet gan brīvību un aizrautību procesā. Šorīt man veicās pavisam labi. Etīdi raujot cauri pat aizdomājos, attopoties, ka šūpojos līdzi harmonijā, kas dun no instrumenta korpusa lielā. Kaut tā rīt būtu. Vai uztraukties jau tagad? Nē. Man nemaz nesanāks. Esmu dīvainā kārtā iemācījies neuztraukties par lietām pirms laika. Tas ir tik veselīgi. Tu vari daudz vairāk enerģijas veltīt kam citam, nevis maļoties apkārt vienam un tam pašam stresainajam un nogurdinošajam mākonim. Kaut gan redzēs, kā rīt būs. Tas mani pat interesē, un vēlos ātrāk to paveikt.
Veiksmi!

Veltījums.
Vai esmu iedomības sasūcies? Hmm..
Nepavisam ne, Unci. Es nezinu, kā lai to nosauc. Tā ir Dārziņu vaina. Es to nesauktu pat par vainu. Paldies skolai par to, ka jau tagad man tā pavērusi skatu uz koncertdzīvi kā tādu, uz kvalitātes nozīmi, uz entuziasmu un mīlestību pret mūziku. Tā tomēr ir profesionālā līnija, pa kuru ejam. Ne jau bērnu mūzikas skola, kur tu centies kaut kādos orķestros vēl pavisam neaizmirst, kas bija jādara, lai no instrumenta nāktu skaņa laukā. Man nav ne mazākajā mērā vienalga, kā viss skan apkārt. Kompleksos sevi nav jāiedzen. Tas ir ļaunākais, kas var atgadīties.
Tiesa gan, ar laiku es kļūstu arvien kritiskāks un kritiskāks, tikai jāmāk reizēm paturēt to vai nu pie sevis, vai arī piesardzīgi izteikties. Kas tik nepaver mūsu, mūziķu acis! Aizejiet tak vienreiz uz koncertu, nu! Labu, tādu. Latvijā tādu netrūkst, tikai neviens neko nezina. Un neaizbildinieties ar "man nav laika, esmu parasti aizņemts". Stulbums. Tā kā koncertiem laiks nebūtu pat jāatvēl. Uh!