kur jūs esat?

Meklējumos. Pēc visa. Sevi es meklēju visu dzīvi, un nezinu, vai arī atradīšu, taču tas ir stāstāms kādā citā reizē, citā situācijā. Manuprāt, nereti gaišus cilvēkus piemeklē šāda problēma. Jo vairāk tu iepazīsti, jo vairāk tu redzi, jo vairāk tu piedzīvo, jo vairāk.. tas viss tikai liek gan sevi iepazīt, gan arī apzināties savu vietu šai saulē. Un tagad es vienmēr cenšos izlīst no savas ādas laukā. Kur ir latviešu jaunrade, bļāviens? Labi, 1/30 daļu es zinu, bet pārējie aktīvie, entuziastiskie, enerģiskie jaunieši? Kāpēc mūsdienu skolu iedalījums, jeb snobiskā attiecība  pret citām iestādēm liek ierobežot mūsu iespējas atklāt un pētīt citas jomas? Es zinu, es nedaudz pārspīlēju. Nav jau tā, ka būtu kāds aizliegums, taču nav arī tāda viegla un brīva piekļuve tam: "Katrs dara savu, kas notiek apkārt? Kuru tas interesē!!" Esmu iekarsis. Es vēlos sadarbību starp māksliniekiem, mūziķiem, aktieriem. Sadarbību! Bohēmiskus mirkļus un saturīgas sarunas, par ko mirstīgie ļaudis pat iedomāties nevarētu. Es mainīšu šo iekārtu. Jau pamazām sarunas pavīd starp skolas biedriem, kas iedveš cerību par toleranci. Būs.

Tikmēr es lēkāju pa savu Dārziņskolu. Jā, atzīšu, man te ir labi. Es priecājos, kamēr varu, es muļķojos, kamēr spēju. Kāpēc pārējie to nedara? Kāpēc pakļaut savu ikdienu stresam, īgnumam un pesimismam? Beidziet! Es nezinu, kurā skolā es mācītos, ja nenokļūtu šeit. Proti, esmu domājis par alternatīvām dzīvēm - ko es būtu darījis, ja nebūtu mūziķis. Varianti jau ir, taču ne šajā dimensijā. Nekur labāk man neiemācīs pārvaldīt savu instrumentu, nekur labāk man dzirdi neuztrenēs, nekur vairāk es netikšu informēts un iesaistīts ikdienas mūzikas jomas pasaulē. Apziņa. Lūk. 
Esmu tomēr maksājis par šo prieku neizsmeļamo. Reizēm es vēlos raudāt aiz aptumšotas bezcerības, kas notiek manu kursa biedru starpā. Tas ir traģiskāk par bērnišķību, jo pats es ākstos aiz enerģijas pārprodukcijas, taču redzēt tādas pilnīgi absurdi nenobriedušas darbības, kas liktu aizdomāties - vai tie bērni vispār saprot kuru kultūras jomu viņi pārstāv? Jokoties var, bet ne jau līdz pakāpei, kad tas kļūst nopietni. Ne jau līdz tam, ka tiek grūstīti skolas soli un mestas grāmatas.


Saprotiet, tie ir kontrasti. Dienas pirmā puse man pildīta ar nepilnīgu vienaldzību par apkārt notiekošo, par apkārt notiekošajām muļķībām. Pēcāk es ēdu gardas pusdienas dzīvoju laimes pilns mūzikas saulītē un ar mūzikas cilvēkiem. Nedomājiet vis, ka esmu te nopietns mūks, kas tik šausminās par visu. Paši šausmās nonāktu, zinot mani no nenopietnās puses. Bet atšķirība starp to, vai tu to domā nopietni. Eh. Neskaidrošos.

Tagad es atvados. 

Vēlu jums

dzīvē

prieku.

Re kur neliels pusbanāls citāts, kas man dikti patīk, tikai nepatīk tā pusbanālisma dēļ.  (smaidiņš)