saldi. kā cukurs.

pieskaries

atraujies

ļaujies.

Trīs skolu korpusi sasveras un pieliecas. Enerģijas plūsma. Vēja dvesma ik rītu, uzsākot gaitas ceļā uz mūziku. Apbrīnojami, kā mainās pasaule, kad tu to maini pats. Kā tu skaties uz to, tāda arī tā parādās. Es šajā dzīvē būtu bijis dzejnieks, ja pirksti klibi radīti instrumentam būtu, ja valoda un tās krājums man pārpalikām būtu. Kāpēc es nepazīstu nevienu fanātisku rakstnieku? Kur viņi dzīvo? Mācās Rīgas dzejnieku vidusskolā? Jā, protams, nedzirdēji par tādu iestādi? Nemitīga estētiska nepareizība man virpuļo galvā..

Inteliģence virmo. Lielā Ģilde, protams. Ienākot zālē, pavisam sajutos atkal tā, kā mājās uz dīvāna meklētu pulti un ieslēgtu savu mīļoto programmu. Kaut gan televizorā neko neatradīsi. Taču man te dzīva Sinfonietta plēšas, Haidna simfonijas izcili interpretējot. Man pašam pirms šī koncerta bijusi tāda aizspriedumaina domāšana par Haidnu. Viņš ir jāmāk spēlēt. Štrihi. Tā ir atslēga. Fantastiski. Un, proti, Vaska Epifānija. Kā jau no koncerta biedra dzirdēju, viņš ir rokas stiepiena attālumā no mūžīgās šķīstības un dievišķības. Viņš ir augstu. Tīra. Mierīga. Svēta mūzika. Es starpbrīdī virzos pa gaiteni Filharmonijas. Skatos visapkārt. Te ir skaisti, gudri cilvēki. Ja katrs apzinātos, kāda pateicība rodas, redzot, ka šī pasaule nav nonākusi vājprātā, noteikti ne. Kādreiz es kinozāli biju pētījis. Taču man tur nav ko meklēt. Tur neko labu neredz. Ja ne tā, tad tās filmas auditorija pustukša tiek nedēļu tikai rādīta. Skumji.

Un, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, biju absintballītē. Mēs, mīļā kompānija, kas braucienā uz Franciju sačupojās, nolēmām šādu pasākumu ieviest. Labākais tas, ka ar tuviem cilvēkiem nekas neliekas sekls un bezjēdzīgs. Ģertrūdes iela. 6. stāvs, laikam. Pats augstums. Kas bija nereāls - pa nelielo logu izlienot, mēs sēdējām uz 35 grādu slīpa jumta, kur mūsu kājas atbalstītas pret koka "nodrošinājumu". Neko labāku neesmu redzējis. Varētu ik rītu ar kafiju rokās iemalkot arī pa cigaretes dūmam. Šī apstākļu kombinācija arī izraisīja dvēseļu intīmāko un skumjāko stīgu raustīšanu. Drauga plecs. Un mans plecs. Sapratne. Atbalsts. Man raudāt gribas. Tas bija skaists kadrs, bļāviens. Zinot to, ka es dalījos savas iekšēji tumšākās un slēptākās pasaules pārdzīvojumos. Ak, jel. Cilvēki, neslēpieties. Ir labi, kad otrs zina. Ir viegli.
Sapratu, ka manā skolā cilvēkiem jāatgriežas nedaudz pie savas personīgās dzīves. Tur nekas nenotiek, mazākā intriga liekas liels bums. Man patīk redzēt to, kā mani draugi tur plosās mīlas dēkas un cenšas novienkāršot dzīvi. Tā arī ir sastāvdaļa. Mūziķi, neatstājiet sevi.

Bet

esmu sevi

pats atstājis.

novārtā.