Tu neklauvē. Ar nedaudz trīcošām rokām tu paver durvis, paveries apkārt, redzi to cilvēku. Tumšsarkanā kreklā, pliku pauri, veselu būtību, savā svētumā. Piesēdies pie klavierēm, sāc. Kustini tos pirkstus, jā, skaņas nāk ārā. Nedēļas laikā taptais tiek rādīts skolotājam. Komentāri. Runas.Izeju ārā. No klases. Smaids. Apgarotība neticamā daudzumā. Kas tad tāds notika? To nevar izskaidrot. Tu sēdi blakus prātam neaptverošai vērtībai. Naivi sakot - dievībai. Klausi padomus un uzslavas, pielīdzināšanu kādam citam komponistam. Nekas nevar būt labāks par to. Vismaz pašreiz. Es nesaku, ka tas būtu tik glaimojoši, ja tavu daiļradi piedēvē kādam citam, profesionālim tomēr.
Iedvesmas avots. Nedēļai un vairāk.
Taču tās ir tikai ceturtdienas. Daudz garu dienu nedēļā man rit. Produktīvas un vēl produktīvākas, muzikālas un vēl.. Jebkurā gadījumā, man patlaban negodīgi baudāma dzīve tiek pasniegta. Varbūt mazliet pārspīlēju, ir jau savi mīnusi, tos neatklāt. Ir labi ignorēt. Protams, ar laiku tie parādīsies atkal, tad tik ar tiem galā nebūs vieglāk. Tātad - nav labi ignorēt. Taču lai tas paliek katra ziņā. Es dzīvoju. Pa koncertiem es planēju. Nedēļas laikā biju 5 šādos pasākumos. Piecos! Labi, es nelielos. Ja jūs, katrs, kultūras pārstāvošs jaunietis un gados vecāks cilvēks saprastu, kas tā par vērtību, kas tā par neatņemamu dāvanu, ko mēs gūstam no koncertiem. Pieredze, gaume, kritika, bauda. Ja JŪS to aptvertu. Es jau varu te mēģināt sludināt un sodīt tos divplākšņus, kas ir iedzīvojušies savā kastē, un pat negrasās no tās iziet, pavērot, papētīt, kas notiek apkārt, aizbildinās tikai ar - "A!? Man darīt nav ko?" Man žēl viņus. Kaut prāts neaptumšotos tiem tik ļoti. Es jau mēģinu. Tagad vedīšu savus tuvos uz koncertiem un atvēršu tiem acis, lai paskatās, cik izcila mums tomēr koncertdzīve šeit, Latvijā mīļajā. Prieks, milzīgs prieks par LNSO, kuri perfekti ieskaņojuši Nikolaja-Rimska Korsakova "Šeherezadi". Es apreibu. Es patiesi apdullu, neko vairāk nevaru sacīt. Piektdienas dievkalpojums mūzikā ar' nekādā gadījumā neatstāja mūs vienaldzīgus. Tas bija ceļš uz kosmosu, uz mūžību, uz skaistumu.
Proti, katrs vakars pēc koncerta tika pavadīts pus-glaunā kofīšopā ar pārrunām par dzirdēto, redzēto, sajusto un sagaidīto. Tāda lūk tā dzīve pagaidām. Cilvēki neapzinās, cik daudz pozitīvā var atrast ikdienā, ja labi grib. Ļoti daudz. Bet mums jau uz Zemes vajag pesimistus arī; kā tad izcelsies optimisti?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru