atvadas.

tuk - tuk. 

tukšums.

istabas biedra latīnisko nosaukumu murmināšana

dzen mani izmisumā.

esmu aizbēdzis uz stūrīti,

kur dīvāns sastāda man kompāniju.

labāku, nekā kāds cits

ignorants..

arī sāpes mani ir atdzenušas šeit.

ne-skolā.

kas noticis?

es zinu. es ļoti labi zinu.

trūkums.

trūkums pēc nezinamā. 

pēc x

kad beidzot?

ir jāiet vien gulēt,

pirms vājprāta iemiesojums jūtīsies laimīgs.
tas ir komplicēti.
...

BIO

Jā. Garlaicīgs biogrāfisks teksts. Es atvados. No sava vecā, labā drauga mežraga. Sagādājis šis man interesantu dzīves piespēli un notikumu rezultātus. Nav viens no īsajiem stāstiem. Kopumā, laikam, spēlēju jau 7. gadu, pieliekot punktu šim skaitlim. Vai man ir patikuši šie, mūzikas skolā pavadītie gadi?

Jā.

Es pat nezinu, ko būtu darījis, ja no 1. klases tiktu izkropļots kontrabasa spēlē pie kāda čella skolotāja. Man teica: "Tu esi pārāk īss.." Lai cik paradoksāli tas nebūtu, man pavisam paveicās, ka neuzņēma. Latvijā kvalitāte kontrabasa spēlē ir absurda, kā jau minēju, ka pat cita instrumenta pārstāvji "spēj" mācīt bērnam šo profesiju. Neko viņi nespēj, tā ir pilnīga izkropļošana, apsmiekls.

Man nācās redzēt tādu meiteni, kura kaut ko zāģēja uz mana koka korpusa veidojuma. Un ja šādu bērnu atsūta pie profesionāla mūziķa/kontrabasista/pedagoga.. ko lai iesāk?!

Man Dievs stāvejis klāt, ceru, stāv arī pašreiz, un izvadājis mani pa interesntākajiem ceļiem, reizēm pat pavisam sūri, neredzot nākotnes plānus, agrāk mani tikai kompozīcija turēja pie mūzikas, paralēli smagnēji izgāžoties uzstāšanās reizēs ar mežragu, pēcāk smagi pārdzīvojot, raudājot par to, ka nebūs lemts muzicēt bez trīcošām kājām, lūpām, izžuvušas mutes un juceklīgu domāšanu. Bija grūti.

Tad, iestājoties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, pat neapjaušot un īsti neredzot turpmāko dzīvi ar mežragu rokās, iedomājos pamēģināt. Uzdrīkstēties. Momentā viss izplatījās pa skolu, kā jau Drāziņos, un mani pārliecināja, pārsteidza, pārkonvertēja un pārorientēja uz kontrabasa specialitāti. Stāvi pie direktora kabineta, runas, un svētīga atļauja. Un sākās mana dzīve.

Te nu es mācos pie Latvijas labakā kontrabasa pedagoga Sergeja Brīnuma, ar +/- 40 gadu pedagoģijas un orķestra pieredzi, kontrabasa skolas aizsāceja šeit, Latvijā, Eināra Upatnieka, Gunāra Upatnieka - tagadējā pasaules zvaigzne kontrabasistu un mūziķu aprindās, Berlīnes Filharmoniķu sastavā(!!!) - skolotājs. Jūs saprotat, taču, ka mana laime pašreiz ir neizsmeļama. Pirmo reizi tik dabīgu fanātsimu izdibināt (bez kompozīcijas) sanācis.

Cepuri nost. Manam liktenim.

Tāpēc izskanēja pēdējais koncerts man, ar mežragu rokās, proti, orķestra sastavā, jo solo man spelēt būtu kauns, tā jau uz skatuves tagad gluži nelažaini nespelēju. Nav man vairs vēlmes atgriezties pie tā instrumenta, kurš nekopts un vairs nemīlēts, atstutējies pret skapja malu, guļ mana istabā, dus. Paldies tam, ka aizvedis mani pie šī ceļa, es nezinu, kā citādāk pie tā nonāktu. Ķēdes reakcija. Viens palīdz otram.

Tagad došos kalt savu nākotni, nezāģējot.

Drīz es spēlēšu šādi.

Mīliet, ko dariet.