rudens.

silts.

man nav jāaizpogā mētelis pat.

es eju takai līdzi. neredzu kurp.

jūtu, telpa mani apņem visapkārt. stipra vienība, ļoti.

jo ir migla un piķa melna tumsa

 un klusumu vārgi iztrauc tālie suņu rējieni, kuri nenozīmē neko.

dzirdami vēl tikai paša soļi. es un es pats. visums un subjekts.

klusums.

domāšana ap un par mežģī prātu.

drīz to vairs nevarēs izturēt.

būs par tālu,

jo nevienam to nav iespējams izskaidrot.

mirklis pieder pašam

un pasaulei.

es. 2002. gada rudenī, kad man nebija ne mazākās nojautas, kas ir mūzika un tās iespējamā laime, kura mani turēs pavisam dzīvu nākamajos gados.

Paspēju izvirzīt vismaz 7 dzīves un mūža jēgas un rezultāta likumsakarību hipotēzes. Tas izklausās pavisam lietišķi un teorētiski. Nemaz.

Kā man iet?

-        labi. zini kāpēc? Es runāju ar tevi tagad. Man tīk ar tevi tagad runāt, es priecājos, un uzreiz atceros, ka esmu mūziķis, kurš nebēdnīgi pilnu sirdi strādā/dzīvo. Nu ja. Nodrillēts temats. Drūmu mirkļu man dzīvē nemaz "nav", jo mani tādu - drūmu - nav gadījies redzēt nevienam. Kāpēc lai būtu? Vai tad jau neesmu laimes pilns?

-        Pareizi! Taču tie ir tikai kādi 70% no manas pašreizējas dzīves, kur smeļos katarses uz katra stūra un priecājos par rudens vēju, par putniem debesīs, par glaunu cilvēku pazibēšanu manās acīs, par kultūru, par jauniem apaviem, par to, ka esam un būsim. Par notiekošo. Kas ar pārējiem 30%? Kas notiek ar vientulību un nolemtību, un apziņu? Apziņa, ka mūzika ir vienīgais, kas ļauj aizmirsties un aizplūst tālu prom, pazaudēt ikdienas problēmas. Reizēm liekas, ka esmu atstāts pliks un nabags, ja man atņem šo kvintesenci, bez kuras zušana un izmisums būtu opcija.

Šajos mirkļos man rodas alkas pēc nezināmā. Vēlos momentā saķert mobilo tālruni un zvanīt kādam, lai uzklausa, kaut gan tajā pašā mirklī nezinu, vai būs saņemts tas, ko pretī vēlos. Un vai es to nenožēlošu. Vai draugs to uztvers pareizi? Vai es vispār spēšu sevi citēt, ko pirms minūtes vai divām sajutu?

Vārgs mākonis nosēdies pilsētas centrā.

Pašā centrā.

Pie Mildas.

Cilvēki man slīd garām.

Puisis, kurš neveikli cenšas atdarināt tā saukto hipsteru,

ģērbjoties pavisam kā putnu biedēklis.

Čalis, kurš krata savas ekstremitātes pavisam nožēlojami,

kaklu piedevām locīdams mistiskos virzienos,

izskatās skumji

un der par ideālu apsmieklu.

Man ir vēlējums, tam reperim -

lai viņš kādreiz apjaustu savu

klauniskumu.

Vai man ir tiesības tā runāt?

Iespējams, man nav taisnība.

Viņš domā citādāk,

tā tam būs jābūt.

Jel, lai eksistē sabiedrības zemākie slāņi!

Taču pat ne pārāk reti pavīd kāds skaists cilvēks.

Acīs var nolasīt, ka tie zina, ko dara šajā pasaulē.

Ka zina, kas ir skaists

un kas ir neglīts.

Skaists nepavisam vairs nenozīmē, ko nozīmēja, varbūt, gadsimta sākumā.

Tam vienmēr būtu jānozīmē to pašu.

Dvēsele līksma,

sirds laba.

Tolerance bez šaubām.

Vieta atrasta uz šīs zemes lodes.

Mīlestības iemiesojums un avots.

Tāds stars, kas laužas cauri pūlim.

Neviens nespēj to pārraut.

Tādu ir maz.

 Staru.

es. 2011. gada rudens, kad es apzinājos, ka mežrags ir aizpildījis savu vietu manā dzīvē, sapratu, ka šis ir viens no pēdējiem koncertiem, kur tas man sagādās muzikālu izaicinājumu.

Ir pavisam neveigli. Gadās tā. Un vai es domāju meklēt žēlastību šeit, emuārā? No jums, dārgie lasītāji? Kāpēc? Sakrājas par daudz. Un tiešām tāda sajūtu, ka ar katru dienu kļūstu kritiskāks pret apkārtējo vidi. Tikai tagad sāku izjust un izprast, kādi cilvēki mani interesē un kāda vide mani piesaista visvairāk. Es pat uz bāriem prastiem nespēju vairs iet. 10% vietas, iespējams, būtu manā gaumē. Piem., Greenwood. Tikko pēc ienākšanas, jau top sarunas ar jaunzēlandieti, kurš neko vairāk, kā vieglu atpūtu un brīvu atmosfēru atnācis baudīt. Prieks skatīties un runāties, un smaidīt.

UN

jā, es pārlasīju pirms pusgada rakstīto dienasgrāmatu un man likās, ka tas ir kaut kāds joks, tad ko es teikšu pēc gada par tagad rakstīto? Vai ir kāds apstāšanās punkts? Es kopš 15 gadiem esmu ģeometriskās progresijas subjekts mentalitātes attīstības jomā. Un tas kļūst biedējoši apzinoši.