recenzija.

..es varēju palikt ārā. Stāvot un pētot mēnesi. 

Tas spēlē rotaļas ar mākoņiem, kuri šonakt ir sarunājuši izkārtoties interesanti debess jumā. 

Es stāvu, skumstu. Skumstu par visu, par to, kas man ir, un kā man nav.

Neziņa, vai man būs, vai man lemts dzīvot kā iztēlojos. 

Grimstu, taču daba nakts tumsā man neļauj raudāt. 

Tā liek atcerēties,

pasaule taču IR skaista.

Jā, es nevēlējos nākt mājās pēc piecu dienu dzīvošanas kojās. Ne jau ar vecākiem man būtu problēmas vai kā citādi. Fenomenāli vecāki mani ir audzinājuši tādu veselīgu. Ir problēma. Šeit neeksistē mūzika un kultūras pārmijas ar sarunu biedriem jeb ģimenes locekļiem. Ir grūti, kad paši radītāji nav īsti sīkā lietas kursā par to, ko ikdienā daru, piedzīvoju, izjūtu, redzu, dzirdu. Diezgan neradoša vide. Taču vienreiz nedēļā varu sevi piespiest. Te ir klavieres, kafija, sega, mamma, kura mani apskauj un gaida, tēvs, kurš mani prašņā, vai vēl neesmu atkal kādu instrumentu nomainījis.. man ir palaimējies, ka viņi ar pilnu svētību atbalsta, ko daru. Pašlaik tā paliks. Apzinos šā vai tā, ka nākotnē drīzā es nebūšu vispār labi pārredzams saviem tuviniekiem, mitināšos kādā dzīvoklī, ceļojušu, meklēšu laimi un, galvenokārt, muzicēšu.

Pretīgi.Vakar izskanēja laikmetīgās mūzikas festivāla Arēna atklāšanas koncerts. Pasākumam jau nav ne vainas. Man īstenībā patīk dzirdēt kaut ko no modernisma. Ir labas un sliktas iezīmes. Taču šoreiz slikto jeb neklausāmo bija vairāk.
Salvatore Šarīno Morte di Borromini. Tas ir vienīgais, kas iekustināja manas smadzeņu šūnas; aina pirms miršanas, brīdi likās, ka viss orķestris saļims un turpat kritīs uz skatuves. Apbrīnoju trombonu ne tutti skanējumu: ar surdīnēm un roku piesitienu veidoja ļoti pievilcīgu skanējumu. Ja vidusdaļa nebūtu tik ļoti ievilkusies, būtu bijis labāk. Bet noskaņa paliekoša.

Taču Santas Bušs skaņdarbs ideāli apliecināja - ja tev nav lemts rakstīt, tad ej ellē. Es atvainojos, bet vai mums ir jāatvēl savs laiks kaut kam tādam, ko pati "komponiste"ir radījusi, urinējot uz orķestra partitūras? Skumji. Jēgas koeficients = -413. Es tiešām nesaprotu, vai cilvēks var kaut ko tādu just vai domāt, kas tika atspoguļots. Jums varbūt liekas, ka es pirmo reizīti aizgāju uz koncertu un šausminos, jo nedzirdēju nevienu konsonansi šajā murgā. Smieklīgi. Tad jūs maldāties. Taču labs piemērs tam, ka mums, jaunajai paaudzei ir visas iespējas mainīt pasauli. Tas mani iedvesmoja. Radīt ko klausāmu, nevis podā atstājamu drazu. Atvainojos. Emocijas.

Mana skola. Tīrākais cirks, ja ir runa par vēsturi, angļu valodu, vai saskarsmes kultūru(?). Skolotāji, kāpēc jūs mūs "mācāt"? Tieši tā, es neuzdrīkstos nelikt pēdiņās šo darbības vārdu, jo mācīt vajag mācēt. Tu nevari stāvēt/sēdēt klases priekšā un 39 minūtes lasīt monotonu lekciju, pat neliekoties ne zinis par to, ka sēž klasē vēl cilvēki. Vai drīz mēs elpot drīkstēsim? Šausmas jau rodas tad, kad kāds nošķaudas, klase tik novēl veselību, taču skolotāja mums mutes ver ciet, sakot: "būs jau būs viņa vesela, ko, tagad visa klase viņai novēlēs veselību? Klusējiet, manam vārdam ir vara..(kaut kā tā)" Un es nedramatizēju. Man acis izplestas un tik es viņai jautāju - vai mēs nedrīkstam viņai veselību novēlēt? Par mazāko čukstu skolotājs burtiski psiho. Kas ar viņiem noticis? Visiem uzmākusies paranoja, muļķība apsēstība par to, ka viņu priekšmets ir skolas centrā. Tā mēs sēžam un gaidam, līdz noskanēs zvans, un tad mēs dosimies savās laimīgajās muzikālajās gaitās. Nebrīnos, kāpēc tik daudzi talanti tika izmesti no mūsu skolas. Viņiem nebija laika, tik tiešām, ziedot savu laiku bezjēdzīgām stundām, kur tev neko neiemāca, tikai liek drukāt vienaldzīgu tekstu, tā vietā viņi mācījās un auga par lieliem mūziķiem.

Jūsu izklaidei - par to, cik skumjas lietas darās mūsu skolā.