..un nočīkst plastmasas krēsls. Dibenam ērti, redzesloks ideāls. Ausis uzspicētas, uztvere gatava. Uznāk cilvēki melnās, glaunās drēbēs. Apsēžas. Muzicē. Ja tā to var nosaukt. Aha. Nevar gan. 2. skaņdarba laikā dūres tiek savilktas, galva un skatiens nodurts kādā abstraktā punktā, kas izraisa ignoranci pret skanošo troksni. Saskatīšanās. Skumjas, par kroplumu. Blakus sēdošā sieviete noskatās, domā, ka mēs pirmo reizi koncertā atnākuši, šķobīdamies un dusmodamies uz skanošo absurdu, gaidījuši harmoniju un sekvenču virknes mēs. Pati sabāzusi dzelžus degunā un jūtas pieaugusi inteliģenta, paziņas - komponista aicināta uz šo pasākumu, iespējams. Sarunas.
Kāpēc?
Atkal šis bijis kritikas pilns koncerts. Konkurss Balss teātris. Man vasaras laikā plaiksnīja doma tajā piedalīties. Labi vien ir, ka nesanācis. Visus dalībniekus, kuri mīlēja rakstīt mūziku, žūrija izkasīja ārā. Tā ir mana hipotēze, jo es nespēju samierinātos ar to, ka šausmas tiek atskaņotas uz skatuves Palika - troksnis. Īstenībā, tur nav daudz ko teikt. Arī pēc koncerta pasēdēšanas rituālā secinājām, ka nekas nav galvā palicis. Puft! Un ko gan domāt uz kompozīcijas nodaļas mērķētājiem akadēmijā? Tur tiek izkropļots katrs indivīds. Varbūt pārāk skarbi teikts, taču tur nepieļauj tīrību un brīvību mūzikā. Vienmēr kāda skarba un murgu pilna teorija pa virsu jāsmērē. Tāpēc ir tāds citādāks ceļš uz šo karjeru. Ieteicams būtu izzināt savu instrumentu līdz pēdējai vīlei, gūt pieredzi, zināšanas un koncertēt pa pasauli, iepazīt to. Paralēli skicējot, rakstot. Tad, pareizajā mirklī uzdrīkstēties. Atvērt un atklāt savu trešo aci. Un jā - rakstīt kakofonisku troksni pavisam un noteikti vairs nav stilīgi.
Ieraksta augšējā puse ir novecojusi. 5 dienas cenšos pabeigt šo ierakstu, bet nekādi nesanāk. Par spīti šodienas ilgajam miegam, spēju neaizmigt pie tastatūras vai harmoniju mājasdarbiem. Ik dienu nāca man galvā apziņas un iedvesmas, un kreativitātes izraises kripatiņas. Nespēju es visu dokumentēt, uzskricelēt. Nolēmis esmu iegādāties blog-blociņu. Lai visu izliktu, arī tajās vienaldzīgajās stundās, kur cenšos satvert un saredzēt kaut ko skaistu, kaut ko lādzīgu vismaz. Es nespēju savu rīta prāta enerģētiku ziedot bezjēdzīgajam drukāšanas maratonam. Vai mēs saprotam, ko daram vispār, tajās stundās? Izglītības sistēma - mainies, lūdzu. Pietiks. Esmu jau par to runājis, cik var. Toties jāķeras pie iesnieguma rakstīšanas, lai skolā varētu ilgāk darīt to, ko sirds kāro - pabūt ar savu instrumentu. Personīgi, man iedvesma un darbaholisma augstumi rodas vakaros, kad bez apstājas esmu motivāciju un pozitīvismu virknēs. Vēl kāds ienāk ciemos, aizeju padzerties tēju ar mīļu cilvēku, pastaigājos, tādi ir tie vakari. Tie nebūt nav slikti, man krasi pat patīk. Veselīgi.
It īpaši šovakar man uznāca dzīves apjausma, ko daru, un ko es varētu darīt vēl labāk. Laime taču! Mēs, dārgie mūziķi, veidojam savu nākotni tagad. No šī mirkļa. Ejam un spēlējam, ejam un klausamies, un mācamies. Vai daudzi cilvēki var tikt klāt Vaska tikko rakstītām notīm un partitūrām, paralēli klausoties, kā viņš strādā ar pianistu, kurš atskaņo viņa Gadalaikus? Tas ir neaptverami, jel!
vieta paver skaistu skatu. āru. rudens vējš, kas tevi neskar.
vājprāta nomocīts, ir laimes strāva, kas plūst iekšā.
no skaistuma.
no gandrīz vientuļa koka, kura sadzeltējušās lapas tiek svaidītas.
taču graciozi, un tu iedziļinies tajā, ko redzi. uz spilgti zila debesu fona.
tik daudz.
kafijas aromāts spraucas nāsīs.
acis nespēj aptvert realitātes daiļumu.
ausis liek prātam jukt, klausoties ko pārdievišķu.
un pēkšņi. tu iedomājies.
vizualizē skatu, ka aizietu no šīs pasaules.
tupot šeit, pie galda, un vienkārši nokrist guļus.
asarām līt gar acu kaktiņiem, par estētikas pilnību.
tu pazūdi, līdz ar vijoles toņa pārdabisko kāpšanu augšup, līdz pašai pilnībai.
līdz debesīm, līdz prāta robežai, līdz
mūžībai.
jums neizskaidrot.
vienkārši, paklausieties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru