Kāda tipa blogs? Ne jau tāds bezpersoniski vēsais, kur tu pacel dažas tēmas lieliem virsrakstiem un izsaki savu viedokli. Tas ir jauki, taču es to vai nu paturu pie sevis un būvēju savu fundamentālo pieredzes krātuvi līdz mirklim, kad ar kādu pavīd spraigi diskutabla tēma. Šoreiz vismaz ne. Tas tāpat atklāsies epizodēs, kur nenocietīšos paspīdēt par kādu kataršu pilnu pasākumu, vai arī taisni otrādi - nicinājuma un vēmekļa izraisīšanas emocijas, kuru, visticamāk, pārāk daudz nebūs.
Ko es te liekuļojos? Ir pirmdiena. Jā. Daži pienākumi vēl atlikuši līdz miegā mešanās brīdim. Bet lielo ķeksi - emuāra izveide - esmu atzīmējis.
Rudens kā reizi, zīmīgi sācies, bet, kā teikšu, tas ir skaisti. Zelta ēra manā mācību hierarhijā. Jūtu jau plānojam pienākumu - aizbraukt un pabūt Siguldā. Papētīti to skatu, kurš nav vēl apnicis un neapniks arī, kad tavā priekšā grozās miljons oranžas un dzeltenīgas, un sarkanīgas lapotnes. Ļoti sen neesmu sevi tur "novietojis".
Tajā pozīcijā.
Tajā apbrīnas stāvoklī.
Neko daudz es nedalīšos šajā introdukcijas lappusē. Tikai simbolisks atklāšanas ieraksts. Visticamāk, tagad, atklājis Jacqueline Du Pre izcili nereālo talantu, kurai galu piešķīra paradoksāls kaitēklis viņas veselībai, ķeršos klāt atkal pie koncertierakstu klausīšanās no specialitātes pedagoga iedotā diska. Apbrīnojami. Ir lietas šajā dzīvē, kuras nav gluži izskaidrojamas. Ellē lai iet zinātne šoreiz, pastāv brīnumi, un kādi vēl. To jau visi zina, ko es te čivinu.. un Mūzika ir viena no tiem, brīnumiem. Pie šī pašsaprotamā fakta arī paliksim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru