melanholija.

Pavisam netradicionālas sarunas.

Pavisam mierīgi,

rāmi.

Aizmirsti temati, kuriem 

nupat uzpūtu,

lai putekļi nobirst.

Galvā,

jebšu dzīves garīgajā monologā

neesmu piemirsis tos.

To nemaz nevar izdarīt.

Taču būtība tiem

lielāka par visu,

ko līdz šim esmu

dēvējis par svarīgu. 

Es cepos un domāju. Lauzīt lauzu galvu. Kā lai raksta un izsakās. Saprotiet, taču, es te reklamēju ļoti vērtīgu darbu. Mākslas fenomenu. Melancholie. Esmu iemīlējis Vāgneru un viņa ievadu "Tristanam un Izoldei". Sen nebiju spēris kāju kinoteātrī, taču pateicos saviem gaumīgajiem draugiem, ka ved mani uz izciliem meistardarbiem. Šie kadri lika redzēt cilvēku galējības, to vājumu un stiprumu pārejas, lika iejusties tajā spriedzes pilnajā laika atskaitē. Šis nav stāsts par mīlas trīsstūri, kur vecmodīgas drāmas ņem virsroku. Kad attapos, ka šeit tiešām tas nebija manāms, es aptrūkos, kā var tik daudz prāta mezglus savērt, izdzīvojot katru filmas minūti. Katra detaļa lika filmai pārņemt skatītāju. Es vēlos, lai seko jauna ēra kino vēsturē. Kur tiek koncentrēts uz būtisko, uz to, ko mēs gadiem esam atstājuši novārtā. Kur netiek maksimāli viss pārpušķots ar lieku informāciju, kur kodolīgais kļūst primārais un vizuālais saplūst ar dzirdamo. Kā šoreiz, Vāgners tika apiets no visām pusēm, tā mūzika lika aptvert šīs zemes vērtību.. un samaitātību. 

Patiesi, šī planēta ir samaitāta, ja mēs nekļūstam subjektīvi, bet gan globāli un veramies uz pasauli, pamatojoties uz savām augsti attīstītajām garīgajām maņām un vērtībām, kuras arī dzīves laikā neiemanto gandrīz ne 5% cilvēku, mums pazustu cerība un jēga dzīvot, mīlēt, palīdzēt. Mainīt pasauli..? Kāpēc? Ja mēs tikai zinātu, kas notiek ikdienā, kādi cilvēki šeit dzīvo, kādas absurdas lietas risinās dienu un nakti. Mēs pazustu. Mēs to neizturētu, jo taču būtu jau skaidrs, kas ir tīrs un šķīsts. Īsts. Gars jau aizceļojis būtu citā dimensijā, ķermenī iemiesojušās atliekas, nevērtīgas atliekas no tās, no gara. Es jau teicu, visiem nesaprast, un šie ir tikai tie 5%, jebšu mazāk, kuri redz lietas dzīvē, kuri zina. Vienkārši zina. Un ar to zināšanu ir smagi.

Paralēli, var arī..

..dzīvot laimīgs, novilkt sētu sev apkārt un darīt labu tiem, kuriem vari, kuriem vēlies un spēj. Dzīvot saskaņā ar sevi un apkārtni. Mēģināt ikdienu padarīt īpaši skaistu. Neuztraukties par parādībām, kuras neskar, par cilvēkiem, kuri nepiekļūst tev.

Esmu sapratis.

Tieši melanholija mani nomāc.

Tas ir tas, kas liek 

palsiem ļaudīm atrast vietu

manā galvā,

Vecrīgas antīki žulganajām palodzēm mirguļot

un laistīties saulē,

izdzīvot maldīgu mirkli,

kavējoties sapņos un 

neīstās vīzijās.