Āda.
Tā ož pēc dabas.
Pēc malkas, kas stumdīta, bīdīta,
nesta un mesta.
Apkārt klusums, īsts, globāls dabas mēmums.
Taču nerimstošas sarunas ar brāli.
Saturīgums, neticams dabiskums un
kopsaucējs.
Kāpēc tad pēkšņi es Tevi pazīstu?
Kur tu biji?
Vai meža burvība slēptā mūs padara vienotus
vienā uzdevumā, vienā domāšanā?
Sūnu un mazu žuburainu zariņu
sprakšķēšana.
Apgāzies koks rada sēdvietu,
kur kārtot nedēļas domas,
maigos, egļu adatu lauztos,
saules staros.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru