īsfilma #2

Kā vienmēr, nelīdzenais Vecrīgas bruģis dara kājas neveiklas.

Tas jau neliedz savas acis pārlaist citu cilvēku sejām,

viņu vizuālajiem un nolasāmajiem etaloniem. Viss ir redzams.

Vai tas cilvēks ir cietis, vai tas priecājas ik mirkli,

vai sēro nemitīgi, vai vispār neatrodas šeit.

Dažas acis man sanāk piesaistīt un noturēt kontaktā, dažas pārvilināt uz manu koferi, kas rokās intriģējoši šūpojas.

Iepirkuma centra pompozie pušķojumi un gaismekļi dārgie liek sajusties kā Vācijā,

vai Francijā, vai vēl kaut kur citur, kur šie ilgi gaidītie svētki top visā agrumā un krāšņumā.

Taču kaut kā pietrūkst, lai pavisam aizmirstos.

Varbūt ir arī labi, nevajag pazust. Vismaz no Latvijas ne. Pagaidām.

Skats pāršaujas 3 cilvēku ģīmetnēm vienlaicīgi. Jā, ir tunelis

un šeit cilvēki ir samiksēti juceklī, gan vietējie klaidoņi, gan gudri un inteliģenti cilvēki.

Taču, tiklīdz es iebīdos Stockmann..

Nu un pašreiz es pavisam noteikti apgāžu visus stereotipus par

"pārdārdzināto veikalu, kur iepērkas izlepušie".

Nu labi gan, esmu izlepis un kaprīzs estēts, pie pakaļas pārējo!

Šīs skaistās vietas vien neeksistē tā pat vien. Nekas nenotiek tāpat vien, ir nolūks, vienmēr.

Kāpēc lai ietu uz šo veikalu, ja citur var nopirkt to pašu lētāk?

Kāds kaut ko ir sajaucis.

Jau vien pārdevējas manu sirdi paceļ, smaidu nežēlojot ar visu laipnību.

Pēkšņs kontakts ar kādu amizantu Līverpūlieti, viņam pieklājīgi nostājoties manā rindā:

- Me not be here three years,
and it is great here, Latvia. -

–                    ...it is beautiful day. -

Es tik priecājos un smaidu, un apjaušu – Yeah, this day is pretty beautiful..

Bērnišķīgi apdullināts no dabīga pozitīvisma un smieklīgā fakta, ka Liverpūlē dzīvojošs cilvēks runā šausmīgā angļu valodā, es izdzirdu kasiera un pircēja jokus par kādu koferi, ka dalīšot to naudu, kas visnotaļ aizdomīgi ir koferī. Jā, es, to piemirsis, atstāju..

Es nevēlos no šīs dzīves kvalitātes iziet.

Visur vizuļo gaišums. Visa pārtika jau ir apstarota siltuma.

Atliek vien atlicināt par dažiem santīmiem vairāk, priekš sevis, ne jau citiem tas guvums,

ka tu baudīsi labu preci.

Atbīdot izejas durvis, redzu nospļaujamies pretīgu ielas puisi un meiteni, kura

apkrāvusies negatīvām vibrācijām, un tā tas turpinās.

Nu kāpēc? Kāpēc? Man ir jāturpina iet. Man jātiek mājās.

Man ir jātur acis ciet un jādara, kas darāms.

Es nepiesārņošu sevi. Nezaudēšu dzīves apetītes garšu uz mēles,

kuru baudīju pirms mirkļa.

Nesamaitāšos.

Izrādās. Manam tētim šodien vārda diena. Uzzināju to es pēcpusdienā, zvanot mammai. Gadās. Mēs par tādām lietām neceļam nekādus tračus un arī nekādas dzīres par godu vārdam. Nezinu. It īpaši tētim tas šķiet muļķīgi. Kā tik atrast vairāk svētkus. Bet neatteicos  es no pārsteigšanas nekādā gadījumā. Neliels svaigs maizes kukulītis un tīrs, sālīts speķa gabaliņš, kā tētim manam tīkas.

Sanāca izlasīt arī Bada Spēles, kuras tagad esot populāras visapkārt. Tā jau nav ne vainas. Tikai. Diezgan, tāda, salkana. Nedaudz paredzami, notikumi ņem virsroku par pašu aprakstu, par centieniem ievilkt lasītāju tajā noskaņā. Jo sižets tikai sabiezē un virknējas. Bet pieņemsim, es tās saucu par plastmasas grāmatām. Autors domā tikai, lai vairāk jauniešus piesaista, un vēlāk varbūt pat uzņemt filmu. Oi-jā. Šīs lietas var just tekstā pavisam vienkārši. Kaut vai kārtējā galvenā varoņa pirms nāves mirkļa pagarinātā aina. Nu c'moon! Cik var? Lai jau, daudziem tas uzdzen adrenalīnu, taču es jau nojaušu, ka izdzīvos, ka lasītājus pie grāmatas noturēs kādas mīlas intrigas. Eh. Nu neko. Būšu es banāls ar' un ķeršos pie nevilcinātas 2. daļas lasīšanas. Jauki.