iedomība.

Man

pretī

traucas

silts

dabas

vējš.

Es biju koka ieskautā telpā,

kur temperatūra sasniedza deviņdesmit grādus,

un es jums karsti iesaku,

ejiet pirtīs, jūsu ķermenis piedzīvos

fiziskas reinkarnācijas.

Esmu nedaudz skarbi izteicies iepriekšējā ierakstā. Mani tas nedaudz uztrauc, ceru, drīz pavisam tādas lietas vairs neliks man nervus kairināt. Es rakstu, ko domāju, uz vietas, neko nesamākslojot. Jā, vakardien es neguvu nekādu patriotisku pašapziņu, muļķīgi skan. Ikdienā, ejot uz pasākumiem, teātriem vai koncertiem, es par Latviju priecājos daudzkārt vairāk, nekā vienā gada saietā, kur tā jau lielākais apmeklētāju īpatsvars ir urlīgas tautības cilvēki, kuri īsti neredz šā piemiņas un jubilejas jēgu, sabraukuši dzert un ākstīties, dziedot, kaut vai, valsts himnu. Tāpēc tā visa lielā masa ir pelēka un degradējoša. 

Un man ir mana mīļākā iela - Miera iela. Tā patiešām ir mierīga josla, tā pulsē intelekta un mājīguma, tur dzīvojas skaisti un gudri cilvēki, un esmu laimes staros par to. Nežēlošu savas jaunās kājas, lai tādu gabaliņu mērotu. Noteikti, nē.

Esmu arī paspējis kļūt "iedomīgs", jo atsakos pēdējā laikā no visa, kas mani ne pārāk interesē un ne pārāk attīsta, tīri garīgi, reizēm tie ir paradumi, reizēm izklaides paveids, vai arī uzskati. Nepatīk man uzskaitīt to tā, uzkrītoši, jo tas taču ir pašsaprotami, transformācija pakāpeniska, ne? Un tad nāk cilvēki, senas paziņas, tā saucamie "draugi", kuri ir tik tālu no manis, ne jau ģeogrāfiskā vienībā, bet tīri prātā, domāšanā, ka vēlos tiem novēlēt ardievas. To es arī sāku darīt. Man tas nav vajadzīgs. Jo esmu "iedomīgs". Smieklīgi.