zināt.

Daudz es nezinu.

Taču es lepojos ar to.

Ne man svarīgi

kurā gadā Čakste dzimis vai,

ko inovatīvu izgudroja Nikola Tesla.

Pavisam pretrunīgi izklausās, 

neesmu ar robežām sev apkārt.

Vienkārši pieņemsim, 

atmiņa šim klibo.

Zināt ir labi.

Tikai ko un kā, un cik.

Zināt, kad atvainoties,

kad pasmaidīt, pajokot, vai pašķielēt,

kad dusmoties, iemīlēt, vai pamāt,

kad saņemties, padoties, vai cīnīties.

Šī ir dzīve.

Tas man rūp.

Tas nekaitē, zināt, ka 

Bēthovena vēlīnajām sonātēm raksturīga fūga

kā viena no daļām.

Un tas īsti nepalīdz tev kļūt par 

labāku cilvēku.

Proti, inteliģence vīzdegunīgi

prasa savu tiesu,
un inteliģence, šī,
ir mums neatliekama lieta.

Man šis rīts spīguļoja. Pavisam aromātpilna kafija, tepat, beķerejā ceptas maizītes, gurdens stiepiens pār istabu. Kājas nesa mani trīs stāvus zemāk, cauri izejas durvīm, kur agras dienas gaiss sastapa Raivi. Ik reizi es paceļos 5 centimetrus augstāk virs zemes, saskatos ar Dieva radītajiem, dzīvākajiem dabas elementiem; koki, nobirušas lapas - paliekas no kādreiz zaļajiem stumbru vēdekļiem, krūmiņi un vietējā dzīvnieku banda, iedves manī kādu motivējošu ziņu, ka ir jāstrādā un jāmācās. Tas ir maksimālais, ko, manuprāt, var saskatīt pozitīvi šo trīs skolu kompleksā. Dienas skopā debess velve ļāva man baudīt tās zilo toni un tīrību no mākoņiem, atstājot mani mēness apgaismotā ieliņā, tipinot jau pēc četriem pēcpusdienā.

Skolas ignorantie priekšmeti mani iemācījuši koncentrēties uz literatūras lasāmvielām, kas nesaistās ar attiecīgo mācībstundu, fonā vārgi jūtot maigu vibrāciju - šņācoši kaitinošu balsi. Cerības tomēr ir, izglītoties es spēšu daudzkārt intensīvāk, kā, piemēram, šoreiz, ar Remarka romānu rokās.
Un par to zināšanu.
Ziniet, es noteikti neesmu pret informācijas pārprodukciju, pats jau ar sevi spiežu līdz pēdējam, atmiņu krātuves paplašinu dien dienā, bet galejības atkal rosās apkārt. Ir gadījumi, kad cilvēki tikai runā un runā. Viņi turpina to darīt. Ne pie kā nenonāk. Tikai māk spriest un izsecināt, reizēm pat par cilvēku, pēc tā zināšanu līmeņa. Neviens nejauš, kā klusēt. Taču liekas, pats tikko paša raktā bedrē iekritu. Pie tā arī paliksim, kā nekā, no bedres jums mani labi nesadzirdēt..