"svētki".

Sabiedrības iedresētā

"kā katram īsti patriotiskam latvietim"

pienākumā 

es skrēju pieturu meklēt.

 Gar degunu pāršaujas divi transporti,

divi autobusi, kuros iekāpt man nebija vietas,

kuri pildīti cilvēku masu,

kuri traucās uz haosa apņemto Rīgu.

Es domāju, vai maz man tas ir nepieciešams?

Piespiežu savu miesu iepakoties trolejbusā,

viss ir vienaldzīgs, 

par daudz, par bezjēdzīgu

ir viss šis.

Drūzma, berze.

Pingvīna metode ņem virsroku,

cenšoties pazust pēc uguņošanas, pārblīvētajā laukumā.

Man prieks, ka krastmala pārpildīta cilvēku,

bijīga sajūta, 

taču tā degošā nauda, ko saucam par pirotehniku,

sadūmotajā gaisā, vai arī

tukša runa no prezidenta kunga

neliek mums savu Tēvzemi mīlēt vairāk.

Skatos un cenšos izprast, kur rodas tas apmierinājums?

Skaisti, patiesi, Latvijas karoga krāsas, 

no vien izšautām raķetēm,

ugunis kā maigas putas no Daugavas ceļas,

bet man tas ir novecojis jau.

Tas neatrisina ne nieka,

un nekompensē arī.

Man būtu ģimene.

Mēs sēdētu mājās, saklātu galdu,

saviesīgi pavakariņotu,

un mudinātu:

mēs varam mainīt šo zemi,

mēs varam dien dienā cienīt šo zemi,

mēs varam darīt tai labu ik mirkli,

lai tā zeltu un plauktu.

Mēs to nedaram.

Savārām mēs mēslus,

savācas visi, svinīgi juzdamies,

izbraukuši vienreiz gadā uz kādu pasākumu

un blenž.

Tā vietā mēs sakārtotu vietu, valsti,

kurā uzturamies un dēvējam par svētu.

Taču muļķis, laikam, es,

citu acu priekšā,

jo dzīvoju savā sapņu karaļvalstī,

tur mīt labestība un godīgums,

jā, pavisam cilvēcīgs godīgums;

mēs līksmojam un svinam katru dienu,

jo to vismaz atļaujamies.