Es mēdzu uzņemt filmas. Filmas, tādas īsas.
Īsfilmas.
Par vienu personāžu.
Vienu tēlu, subjektu.
Nezinu, varbūt tas ir pats režisors, varbūt arī ne.
Ainas, visdažādākās -
Jauneklis uz riteņa, kurš nokalpojis ilgāk par paša braucēja mūžu.
Viņš min pedāļus lēni, eleganti, bez steigas un stresa,
tā kā rāmi pastaigātos pa kādu parku vai aleju, tikai braucot.
Ausīs tam skan vairāku gadsimtu radīti brīnumi,
tas piederas pie lietas. Tas vēl vairāk viņu aiznes projām.
Tie komponisti, kas to rakstījuši, mūziku, paši ir darījuši šo, bezgalības, mūžības vārtu meklēšanu.
Citādi nekas nesanāktu.
Prasts lauku ceļš, grants ceļš ripo gar divriteni un puisi. Viņi ir centrs.
Apkārt neviena. Neviena paša.
Tikai braucējs ar ceļu, ceļš kalpo viņam.
Jauneklis viļņojas pa ielu, no viena sāna uz otru.
Tas ir rituāls.
Neviens netraucē.
Tikai daba palīdz, tā ierauj tevi iekšā, tā liek pazust,
bet taisni uzreiz - atrasties. Tā vairs neļauj eksistēt, tā paceļ, tā ļauj būt.
Šī aleja, ceļš, taka. Tā arī skaitās pie dabas.
To izveidojis cilvēks, taču šī ir citādāka,
dzīve ir viens ceļš, jūs zināt.
Tā vien reiz beidzas, taču nē,
ja tu spēj saredzēt, tu pamani, tā vis nekad nebeidzas.
Vienmēr ir un būs plašs un tāls horizonts,
vai tas būtu vakara mijkrēslī, vai rīta saullēktā.
Tur vienmēr kaut kas pastāv,
bezgalība.
Ritenis atpūšas. Tiek sperti un iemīdīti soļi mīkstajās sūnās,
glumajos dubļos. Šie ir pirmie, kādi jebkad šeit bijuši.
Neviens nav aizticis un skāris šo nevainīgo placi.
Mežs dod atļauju ienākt,
tas neliedz saskarties retiem ciemiņiem.
Ieiet tā centrā, dvēselē.
Paldies.
Asfalts.
Kurp braucējs atrodas, kurp dodas,
to pat noskaidrot nevēlas.
Viņš ir, nu jau ir, nevis pastāv, jeb eksistē.
Šīs sajūtas apstarots, puisis attālinājies no mūžības vārtiem -
daži ļaudis ar auto pie sāniem, kā dabas iznīcinātājmašīna,
šoseja jau tepat, satiksme un vienlaicīgi - haoss.
Nu pedāļi minas izmisīgāk, kā sauciens pēc klusuma, pēc tīrības.
Mūzika tiek slāpēta dārdoņas bezvērtīgās iespaidā.
Viss. Tālākais vairs maznozīmīgs. Jauneklis pietuvojas materiālai sfērai, tikai dzīvo tādā kā burbulī, un tiek atsviests atpakaļ uz zemes.
Beigas.
Ziniet, nepastāv gluži klusums.
Pastāv tikai skaļums, troksnis attiecīgā pakāpē un lielumā.
Bet mēdz arī tādu, klusumu, sadzirdēt.
Tas vairs nepiederas šai kārtībai.
Tad vari vien pārliecināties,
ka esi vairākus garīgās pakāpes līmeņus pieveicis
un neatrodies vairs šeit.
Skolas gaiteņa skaņas vibrācijas, kas nāk no vairākiem muzicējošiem jauniešiem vienlaicīgi,
netiek manā pasaulē dēvēts par troksni, nedz par klusumu.
Tas arī ir kas cits, pie skaistā pieskaitāms, tikai tas ir cits stāsts jau.
Un es tik ļoti no sirds reizēm alkstu pēc klusuma,
pēc rāma, mēma, dabas
Klusuma.
Klusuma.
Klusuma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru