pusdzīvelīga pusrecenzija.

Vai radis es pie

silta klimata tik?

Kājas man trīcošas,

elpa dūmaina.

Ir pavēss, atzīsim.

Omulīgu pastaigu man rada

mēness, pilns, pilns

mēness.

Tas ir tik skaists.

Atkal nespēju nokļūt līdz istabai, 

līdz siltumam, karstai tējai un segai.

Spožais spīdekļa atstarotājs

pievilina mani,

neaptveru, kāpēc ir tik gaišs,

kāpēc ir ēnas un kāpēc man nav bail 

no meža..

sen es drošām kājām tipinu caur to.

No kā bīties?

Likteņa, iedomām vai paranojas?

Neskatieties šausmu filmas, muļķi,

nebaidīsities.

Perfekcija.

Acu skatiens pielipis mēnesim. 

Tas ir ķermenis, tur, augšā,

kurš elpo, kustas un 

dzīvo.

Tas redz visu,

un vēl joprojām zeļ savā 

skaistumā.

Patiesi, ir kļuvis auksts, pēdējā laikā. Taču tā nav parādība, par kuru būtu tik būtiski tērzēt. Mani nomoka kaut kas cits. Varu arī izveidot recenzējošu rakstu, par vakardienas koncertu sinfonietta kamerorķestra izcilajā sniegumā, un par urlīgu solistu-mūziķi, kuru kauns par mūziķi saukt. Kaut kāda bezjēdzīga vicināšanās, trula atspēlēšana, briesmīgs tonis, intonācijas problēmas.. ak, lai pazūd tumsā šie egocentriskie, ambiciozie mūlāpi. Atvainojos, bet kā tā var? Nu, var, un ļoti labi, pie tam. Ir man par ko cepties. Arī Dzenīša klavierkoncerts ir godam nopelnījis iespēju nolaist podā ūdeni, pēc labi uzturētas maltītes. Cieņu, esmu dzirdējis arī ko citu, no šī komponista, tas pat skanēja labi, tiesa, bet šis bijis viens liels pārpratums. Arī Vestards, kurš ar savu šovinistisko mīmiku centās mūsos pārliecināt skaņdarba saturīgumu.(?) Neesam jau tik dumji. Ak, kārtējie viņa pielūdzēji jau urā viņam un pārspīlēti aplaudē, man neredzot, par ko tā censties, nebūtu viņu, klātos Šimkum un Dzenītim plānāk. Tiešām, man bija skumji un žēl palika klavieres. Tās skanēja briesmīgi. Ne jau instrumenta vaina, bet mūzikas. Nekāda jēgpilna mūzikas materiāla. Trulums. Īstenībā, šīs šausmas mani motivē. Pat ļoti! Radīt ko.. skaistu.
Skaistu? Imants Daksis kategorizējas skaisto cilvēku sarakstā. Neesmu viņa klausītājs, šovakar tā kārtīgi dabūju dzirdēt viņu. Un patika. Kaut gan - tikai patika. Ne vairāk, ne mazāk. Man tā strādā par fona mūziku. Teksts spēcīgs. Balss daiļa. Patīk, jā. Bija pa prātam tas, ko redzēju. Visapkārt arī, skaisti cilvēki salasījušies. Mmm..

Es mokos reizēm. Arī prasti, kaut arī tas nav gluži vienkārši, ierakstīt kaut ko šajā emuārā. Gadās, ka trīs reizes jādzēš savs nupat uzrakstītais teksts nost, jo kaut kas vienreizēji kodolīgs nerodas tā, ar vienu sitienu. Sāk arī smelties mazāk šādas, tik pat burvīgas, saturīgas atziņas. Neteiktu, ka dzīvē to trūkst, tikai šeit liekas lieki minēt to dažubrīd. Varētu jūsmot par nemirstīgo dabu ik dienu, ik stundu, par ģeniālajām kompozīciju stundām, koncertiem, par skaistiem mūziķiem, ko reizēm nākas redzēt, arīdzan par kārtējo eksistenciālo problēmu. Nespēju. Esmu kaut ko par to jau izklāstījis, nebūt nenozīmē, ka ar tām nesastopos, taisni pretēji, taču tās sajūtas, ko gūst attiecīgajā momentā, pieder pašam mirklim un sev. To nevar pēc trijām vai piecām stundām  pierakstīt,  tāpēc kaļu tās galvā reizēm. Es attīstos, ātri pie tam. Pietika ar trijiem vai diviem saldiem bloga ierakstiem, lai pārstātu to darīt - saldināt visu. Paškritika man sit augstu vilni, reizēm ar to jāuzmanās, reizēm es mēdzu arī būt par skarbu lietās.

Attiecas šis uz visu pārējo arī. Nebija tādi tipiski periodi savā tīņu laikā kā visiem pārējiem, nē. Ne pīpēju regulāri, ne ballējos ilgstoši tā, ne dzēru tik kvantitatīvi, ka varēju par to nepārtraukti stāstīt saviem draugiem, lai cik muļķīgi tas liktos tagad. Visu izbaudījis pa kripatiņai. Esmu to novērtējis, un ir pat ļoti labi. Izsvītroju liekās līnijas, novelku tās, kuras man palīdz pacelties un levitēt. Vēlos reālas pārrunas par šīm aktuālākajām tēmām. Skatīties uz cilvēku, viņa acīs, viņa gaitā, sajust svaigo dabas dvašu, malkot karstu gudrības tēju. Reāli.

Gadās nevis streipuļot,

bet gan slīdēt.

Slīdēt, dreifēt pa ielu.

Tā ir sajūta, ka neatrodies

uz planētas Zeme.

Tu zini, ko

šeit esi lemts darīt.

Uzdevums ir skaidrs.

Tā ir tāda.. kā lai to saka.

Sestā vai piektā maņa?

Kad tu pārvietojies, redzi visu,

nevis redzi, bet noskaties.

Daba. 

Koki, zāle, mākoņi, lapas, debess, etc.

 Tā ir kļuvusi par draugu. Tuvu

domubiedru.

Tā skatās uz tevi, tu tai pateicies,

tā tev pateicas.

Daba ir gudra un laba.

Es dreifēju. 

Truli stāvi man streipuļo garām.

Bieži.

Un tad.

Kāds man paspīd garām.

Atstāj siltumu.

Es noskatos pakaļ,

un priecājos.

Paldies Jums,

gaišie.