autobusā.

*

Laiku es vairs nepazīstu.

Dienas stundu tikšķi tie būtu,

vai nedēļu dienas secības.

Kāda tam nozīme?

Mēs atkal nonāksim pirmdienā.

Mēs atkal nonāksim otrdienā

un decembrī, un janvārī,

bet gadā gan ne. Tur tā atšķirība.

Tāpēc jāsaprot, nav vērts satraukties. Ieskaties zvaigžņotās debesīs,

sajūties skaists kopā ar māti dabu. Turpini elpot.

Izbaudi rāmumu.

Tikai tā var atsaukt atmiņā bērnības vīzijas,

par nebeidzamo, jebšu bezgalīgo laika ritējumu.

Tos atsevišķos mirkļus pastiept nedaudz garākus.

Neliecies ne zinis par transportu, kurš aizies bez tevis, 

par pienākumiem rītdien un šodien.

Dzīvo.

 **

Mani patiešām nomoka neziņa.

Pretīgi komplicēta un n-tos variantos savirknējusies problēma.

Iedomu dominante, kas kliedz pēc atrisinājuma.

Jo, ir taču jau zināms, ka fantāzijas tik ļoti, pat iespējams, lieki nodarbina prātu,

proti, reizēm tās pilda tādu citu funkciju, kas ar tām vibrācijām pievelk to cilvēku tuvāk dzīves laikā.

Bet šis ir cits.

Es nespēju mainīt tādas lietas vien ar koncentrētu piedomāšanu un ticēšanu.

Bet tas kaut kā dzen tevi uz priekšu. Ir kam ticēt, vismaz.

Neslikti.

Toties Raivi, tu varētu skaidru valodu runāt ar cilvēkiem,

atklātu un tiešu valodiņu.

Un vairs tikai nospļauties par to,

ka viņu domas diskriminē vai nesaprot.