recenzija #2

Sveiciet mani vien. 

Ar kontrabasu rokās es pavadīju un aizvadīju koncertu, 

kurš man skaitījās kā pirmais 

ar šo instrumentu.

Kazanovas Orķestra uzstāšanās Mazajā Ģildē, kā redzēt varēja, piesaistīja daudz cilvēku. Vai iemesls būtu ieeja par brīvu, vai sociālos portālos izdalītā reklāma, vai arī vienkāršas simpātijas pret šo apvienību, kur daudzus ieintriģēja šis, rok-simfoniskā orķestra definējums. Ļoti subjektīvs koncerta redzējums ir man, godīgi atzīšos, man bija par garlaicīgu, lai iedziļinātos savā nemainīgi nogurdinošajā partijā, tāpēc es centos pavērties apkārt, kas notiek. Protams, kā jau ierastās problēmas, kad vijolēm pasāžas tiek nošmauktas un tik nedroši nospēlētas, ka zūd tā domātais efekts, pūtēji ik pa reizi ieķiksē, vairumā, nekas traks. Taču jāsāk domāt par kaut ko citu. Šie visi skaņdarbi kļūst vienveidīgi. Tas pat ir klausītāja komentārs. Paredzamās aranžijas, kad vismaz 3 instrumentu grupām jāspēlē viens un tas pats, nerunājot par to, ka vēl elektriskā ģitāra uzbliezta pa virsu, vai, man pašam kā lieciniekam, truli jāvelk vienas un tās pašas basa harmonijas 3 minūšu garumā, identiski basģitāras partijai, tādējādi manu kontraoktāvas rūkoņu nemaz nedzirdēt. Nemaz! Tīrākā zāģēšana bez rezultāta. Un tā es spēlēju, cenšoties sejas mīmikā vien parādīt, ka kaut kāda loma tiek pildīta, un pavisam bezjēdzīgi nav. Arī balansa starp instrumentiem nav nekāda, elektronika noslāpē orķestra dabīgo skanējumu. Kontrastu trūkums, jau minēju, vienveidīgums. Kaut kam šķietami vieglākam vajadzēja parādīties, gaisīgam, varbūt pat nesarežģīti akadēmiskam. Taču cepuri nost pašam aranžētājam, neticams darbs. Šis bums ir jau nokrities, tomēr. Tas nav vairs fenomens, ka izveidojies šāds orķestris, tas ir jāatceras, taču tas nekādā ziņā nedrīkst kalpot par attaisnojumu attīstības strupceļam. Ilgi ar aranžijām neizvilks, ir jādomā. Man patiesi prieks, par turpmāko projektu ar Rihardu Zaļupi un kori Maska. Ģeniāla iespēja iepazīties ar komponistu, viņa rokrakstu, arī jauns orķestra skanējums pavīdēs, kur cieņa pat pret kontrabasu, ar solo taktīm pildīta partija, mācīties muzicēt ar kori. Šādā veidā, šis patiesi ir labs pasākums. Un es uzskatu, ka turpmāk arī šim variantam vajadzētu būt priekšplānā, nemitīgas sadarbības un projekti. Jo akadēmiski virzītus skaņdarbus mēs varam necerēt pilnā kvalitātē spēlēt. Tas arī nav mūsu prioritātē.
Cilvēkus mēs iepriecinājām, piecēlām kājās stāvot un jā, pateicība vien ir. Savā ziņā tas ir tikai svētīgi, ka iepazīstinām sabiedrību ar mūzikas žanru, kur iesaistās arī orķestris, tātad kaut ko no simfoniskā orķestra viņi arīdzan dabū noklausīties. Bet vai tā tam palikt, ka iekarosim vidējās kārtas klausītājus, kas ne pārāk daudz izzina šīs lietas, kuri, izdzirdot Bohemian rapsody, vai Radio Video, steigšus priecājas, un dzied līdzi? Ir grūti jau man, tādam akadēmiķim, kuru iespaids spēj atrast vienīgi pēc spēcīgi kvalitatīvām lietām.