Parodiāli ziemas prieki.

Es tā varētu sēdēt stundām.

Uz diezgan augsta krēsla, mīksts sēdeklis,

man blakus noguldīts kontrabass, gaida manu rīcību.

Čemodāns, trīskrāsains koferītis uz pakāpiena novietots.

Esmu tērpts mētelī un šalle ir man ap kaklu.

Priekšā ir stikla siena, un ārā ir gaišs.

Es sēžu un nekustos. 

Gaidu.

Neizdvešu ne skaņu, esmu iegrimis neizdibināmos dziļumos. 

Vienīgais cilvēks, kas mani, iespējams, novēro, ir dežurants,

viens pats, tup un cauru dienu garlaikojas.

Bet viņš man netraucē. 
Esmu skolā, viens, ir neticams klusums. Tik labi. 

Ir atskaite līdz jaunam gadam.

Es tīru savu apziņu un atmiņas, un domas, kuras nesekmē manu attīstību,

lai izbrīvētu vietu kam jaunam, skaistam.

Īstenībā, ir diezgan vienkārši to darīt.

Tikai jāpacenšas.

Vakara izklaides, kā to mēdz saukt, kā arī nekvalitatīva degvīna lietojums nakts garumā,

manī izraisa kontrastējoši apmierinātas skumjas.

Tagad zinu atbildes uz dažiem jautājumiem,

jo pavisam jau aizmirsis biju,

ka priecāties un līksmot es arī māku.
 Man jāatvainojas, dodos es vakara pārrunās un pasēdēšanā ar vecākiem,
kā jau Ziemassvētkos.