jūra.

[..]Viss apkārt liekas dīvaini dzīvs, maigs un laipns. Jūra ir tik iespaidīgi rāma, sajūtams, ka tās svaigajā dvesmā pret dienas karstuma vēl neatvēsinātajiem kalniem slēpjas daudz varena, apvaldīta spēka. Tumšzilajās debesīs zvaigžņu zelta rakstiem iezīmēts kaut kas svinīgs, tas dvēseli valdzina un prātu mulsina kaut kādas atklāsmes saldās gaidās.

Viss snauž, bet snauž sasprindzināti jūtīgi, liekas - nupat nākamajā acumirklī satrauksies un aizskanēsies neizskaidrojami saldu skaņu cēlā harmonijā. Šīs skaņas pastāstīs pasaules noslēpumus, izskaidros tos prātam, bet pēc tam izdzēsīs to kā malduguntiņu, aiznesīs dvēseli sev līdzi augstu tumšzilajā bezdibenī, no kurienes pretī tai zvīļojošie zvaigžņu raksti tāpat skandinās brīnišķīgu atklāsmes mūziku..

 (Maksims Gorkijs)

*

Esmu mēģinājis definēt jūras neizskaidrojamo enerģiju,

neizskaidrojami mierinošo plašumu un dziļumu.

Veiksmīgi, tikai nedaudz neveiksmīgi.

Tikai mana dziļākā būtība to absorbēja un saprata.

Uzrakstīt to nav bijis pa spēkam man.

Es varu tikai aizgūt un citēt no kāda cita, kuram labāk tas sanācis.

Kuram plašāka valoda, dzidrāka izteikšanās.

Neko jaunu es neizgudrošu tāpat.

Tās ir atmiņas par vasaru, proti, par bezgalīgajiem mirkļiem ar jūru, par šī horizonta saplūšanu ar sauli, kuras atspulgi atlēkā pret dzidro ūdeni.

Arī par cilvēkiem, kuri atradās man tuvu tajā mirklī..

**

Protams, nedēļas nogale ar filmu repertuāru.

Pavisam nav viegli.

Es truli un knapi tagad burtoju ārā šo tekstu.

Man, iespējams, ir zudis tas temperaments visu izlikt ārā.

Nupat divus iepriekšējos ierakstus likvidēju,

jo tie bija viduvēji.

Bet šī filma. 

Izcili melanholiski, izcili. Man svarīgas ir krāsas, toņi, pakāpeniskums, nekāda steiga, nekāds sižetisks mudžeklis. Nepieciešams ļaut skatītājam nogaršot ainas un skatus, kadros pausto attieksmi, noskaņu. Tas nepārprotami ir svarīgi.

Šeit ir pateikts tas, ko es, ar trīs vārdiem apzīmēju - pārtikt no momentiem. 

A few times in my life I've had moments of absolute clarity, when for a few brief seconds the silence drowns out the noise and I can feel rather than think, and things seem so sharp and the world seems so fresh. I can never make these moments last. I cling to them, but like everything, they fade. I have lived my life on these moments. They pull me back to the present, and I realize that everything is exactly the way it was meant to be.