Es atceros šo sajūtu.
Šo mirkļa neizbēgamo neveiklumu,
taču tas vairāk ir negatīvs izstarojums, kā neveiklums.
Es nepatīku cilvēkiem, dažiem.
Ļaunu tiem neko es neesmu nodarījis.
Arī bildis aizskarošu vārdu nekad.
Tad kāpēc?
Vai man jāizcieš kāds īpašs izaicinājums, lai tiktu pieņemts?
Parasti mani tas neuztrauc, taču ja tas saista cilvēku kopumu, kur daži no tiem man rūp,
tad kļūstu es dramatisks.
Bet tas nekas.
Ne vienmēr var veikties.
Pieņemsim šo mazo nelaimīti, un cerēsim uz nākotnes nopelniem.
Gaišu, siltu un
tolerantu nākotni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru