Grāmata.

*

Ak, tu mīļais horizont’!
Tu biji tik skaists šovakar. Tu šaudījies oranžā, laistījies dzeltenumā, Tu, tiešu Tu radīji apbrīnas vērtu skatu! Radīji ģeniālu gammu.
Kā lai pateicas, kā lai pateicas apstākļiem, kuros man nav jāsūdzas par retajiem zvaigžņu novērojumiem, par reto svaiguma pilno gaisa plūdumu nāsīs manās?
Un mēness sirpis tā pavisam vienkārši izdomājis pievienoties šim skatam, liekot man apsaldēt seju vien stingajā vērojumā, kā abi šie elementi izcili sadarbojas vakara apcerē, vakara noslēpumā.
Paldies.

            Trešā diena mājās, vai nav traki? Nē, es nejūku prātā, nav vairs tas tīniskais periods, kad noliedzu visu apkārtējo un nesamierinos ar apstākļiem. Man veicas labāk, esmu pieņēmis lietas, atklājis jaunas antipātijas un simpātijas, noguru no sērfošanas sociālajos tīklos, apzinos savas produktivitātes samazināšanos un gandrīz neizbēgamu neiespējamību to palielināt. Man ir gudri vecāki, patiesi, atliek vien ieslīgt diskusijās ar mammu par viņas filosofijas priekšstatiem un pusvārdā saprast viņas atziņas, sakrītošās domas. Par to, kā jaunībā viņa ir aizrāvusies un kādus ceļus tik gājusi bija. Šī mājās būšana nepārprotami nozīmē, ka grāmatas sastāda manu kompāniju, un, nupat Ervīna D. Jaloma Kāpēc Nīče raudāja padarīja pilnas vismaz 4 manas dienasgrāmatu atziņas lapas. Tik daudz sakritību un paralēles ar savu domāšanu, es izgāju prāta ekskursiju. Arī, savā ziņā, kļuvu pārliecinošāk vientuļāks, neteiksim, ka es to vēlētos, taču:

„[..]Cik vien spēju atcerēties, mani vienmēr ir biedējuši tukšumi manī, un manai vientulībai nav nekāda sakara ar to, vai man apkārt ir cilvēki, vai nav.
Īstenībā es ienīstu cilvēkus, kas nozog manu vientulību, un tomēr nepiedāvā īstu sabiedrību.
Tie nepiešķir vērtību tām lietām, kuras augstu vērtēju es! Reizēm ielūkojos dzīvē tik tālu, ka pēkšņi paraugos apkārt un atklāju, ka man neviens neseko, ka mans vienīgais līdzgājējs ir laiks.[..]”

Tieši tā. Padomājiet tikai tā, no perspektīvas. Cik tad patiesi jums ir draugu, kuriem uzticat visu un kuri novērtē to, ko jūs viņiem sniedzat un otrādi – ko viņi jums? Līdzgaitnieki, kuri seko jums un jūs viņiem, tu vari rēķināties un kliedēt vientulību ar viņiem. Tāpēc man ir līdz kaklam paviršās attiecības, šīs pieklājības frāzes, kuras nereti cilvēki izpauž domājot, ka klusuma mirkļos noteikti būtu jārunā bez mitas, kur saturīgums un patiesums ir tīra niecība. Nepieciešams kas cits:

„[..]Lai pilnībā saprastos ar citiem cilvēkiem, vispirms vajag saprasties ar sevi pašu. Ja mēs nespējam aptvert paši savu vientulību, mēs vienkārši izmantosim otru kā vairogu, lai no tās aizsargātos. Tikai tad, kad cilvēks sāk dzīvot kā ērglis – bez neviena skatītāja -, tikai tad viņš ir spējīgs otram pievērsties ar mīlestības jūtām, tikai tad viņš spēj rūpēties par otras būtnes paaugstināšanu.[..]”

Taču pašreiz aktuālākās tēmas, kurām jābūt aktuālām ne tikai man:

„[..]Un man nepatiesa dzīve nozīmē būt dzīvam mironim[..]”

un

„[..]Daudz vieglāk dzīvot ar sliktu reputāciju, nekā ar smagu sirdsapziņu[..]”

            Lai cik šīs lietas Jums nebūtu pašsaprotamas, ar laiku tās jāiemet galvā. Ja mēs šo kritisko minimumu ievērotu bez izņēmuma, vai var iedomāties, kādā pasaulē dzīvotu? Cik skaisti būtu? Nesaku, ka ir slikti, bet ir jātiecas vēl! Tālāk un tālāk, un augstāk! Mēs, cilvēki, tas ir mūsu uzdevums tiekties pēc pilnības, pēc patiesības, pēc skaistuma! Darām to!