svētdiena, 2012. gada 1. janvāris

Revoir!



*
Ir [bija] pēdējā diena, un man tas nerūp.
Es tikai analizēju sevi, filmu kadros atgriežu skaistākos momentus dzīvē,
melanholiskākos un bijīgākos,
 esamības skartos un skumju pildītos.
Jā, pavisam svaigi atceros soliņu Tūjā,
kur priekšā man vērās mierpilna jūra,
tā šalca, tā izdvesa zāles pret stresu, pret dzīves sadrumstalotību.
Nakts peldi tajā arīdzan, pēc pirts visiem skrienot vājprātīgi.
Atrašanos nekurienē, ceļojumu pārdzīvojumi un fantāziju uzplūdi.
Tagadnes sajūta.
Es atceros tumšas ielas un siltas naktis,
kur pastaigas biedrs bija tik pat apbrīnas pilns kā es.
Es atceros tuvos mirkļus starp domubiedriem,
un apzinos attālumus starp aizmirstajiem.
Tā tam būs jābūt.
Izķeriet, ļaudis, skaistāko.
Ja nepieciešams, izrakstiet šos notikumus, pielieciet pie sienas, ierāmētus!
Tās arī var būt bildes, jā! Bildes, tām ir vērtība!
Garastāvoklis mainās man pašam nemanot.
Šeit es vientulībā un apcerē soļoju pāri Vanšu tiltam,
šeit es stāvu picērijā un sapņoju par ceļojumu, kur būtu jāaizmirst viss,
viss par ko raizējamies, ir tikai punkts A un punkts B un, ja nepieciešams, B2
Pa vidu, jā, tas skaistais viducis ir dievīga improvizācija!
Tāda ir dzīve! Tādai tai jābūt! Vai ne?

 Jaunais gads. Redziet, visi kratās, kratās un turpina to darīt. Neliela alkohola devā es rīkojos tāpat. Taču jutos labi. Nekas īpašs, nekas briesmīgs.. biju apmierināts. Pērle mani pārsteidza ar klasiskās mūzikas skanējumu sākumā, kad ieradušies vien bija kādi desmit cilvēki. Tas radīja tādu nereālu sajūtu, kā? Kā var skanēt Bahs vai Vāgners klubā? Tad, kad apzinājos un sāku sapriecāties, nožēloju. Viss bija pa vecam. Bet nekas, vīns kārtējo reizi mani nepievīla un ļāva aizmirsties, ļāva sajust mazu pazušanu un just kluba sienas izplešamies, samīļot sen neredzētus cilvēkus un draugus, un vienkārši kratīties. Vai man ir kādas pārdomas un ieceres jaunajam gadam? Jā - aizmirst, ka tas ir jauns un dzīvot tikpat skaisti, kā pērn. Dzīvot un novērtēt ik mirkli, smaidīt no sirds un turpināt attīstīties. Tas taču ir tas, uz ko tiecamies. Garīgā pilnveidošanās. Pēc īsa laiciņa atkal tikšu ierauts mūzikas virpulī, pavisam laimīgs un apmierināts, jo tas ir viens no maniem virsuzdevumiem - mācīties un kļūdīties. Priecāties.

2 komentāri:

  1. šitais labi teikts!
    jauki, ka piekriti un atnāci. kādu laiku jau domāju, ka esmu zaudējusi Tevi, nu kā labu draugu.

    mmm, otrajā bildē tā panda varen seksīga! xD

    AtbildētDzēst
  2. mmm.. bija jauki, pakratījāmies! nē, nē.. patika.

    Nekādā gadījumā. pārāk maz labu mākslinieku apkārt, lai mēs aizmirstos! būs!

    vai.. tā panda visu vakaru staroja un izcēlās!

    AtbildētDzēst