Pietura

Sveiki, draugi. Patiesība saka, ka jūs neesat mani draugi, bet tas nekas. Šoreiz iztikšu bez liriskajām atkāpēm, pat iespējams, ka kādam laikam esmu izsmēlis savus estētiskos vērojumus aprakstos. Es turpinu novērtēt skaistus mirkļus, skaistus cilvēkus, skaistus vakarus un skaistus rītus, tikai paturu to dziļāk sevī. Tieši tāpēc, runājot par rītiem, ar tēti tikko pārmiju variantus, vai bastot skolas agrās stundas vai nē. Te nu es sēžu, sācis domāt par veselīgu dzīvu, par dzīvi, kura tev nav jāpakļauj stresam vai steigai, vai harmonijas mājasdarbiem, kurus varbūt pat nebūtu tik grūti izpildīt, taču sirds pašreiz ar lielāko centību nespēju šo fizisko ķermeni piespiest zīmuli paņemt pirkstos. Ko lai dara? Es vēlos sagaidīt rītu ar gaismu caur manas istabas augsto logu, redzēt šo starojumu, kas arī dabiski atklās mana lielā instrumenta vizuālo tēlu. Koka mākslas darbs. Liekas, esmu padevies un vienkārši pateicis nē šiem pirmdienas rītiem, kuri mani dzen vājprātā vairāk par tiem domājot, nekā esot pašā virpulī, agrajā un nogurdinošajā konveijera ķēdē.

Skola ir kaut kas brīnišķīgs. Varbūt ne pati ēka, taču laiks, kad satiekas šie izmisušie ļautiņi un cenšas savu laiku pavadīt pēc iespējas ne-garlaicīgāk. Sava veida ākstības, muļķības, pārrunas, pastaigas un, protams, kā tad bez komplicētām intrigām, kas ļauj pat atklāt dažas neparastas lietas, iepazīt sevi nedaudz, citus arī. Es pēdējā laikā tik daudz domāju, ka sapratu - nav vērts censties nedomāt, tāpat tas notiek. Mēs varētu sākt censties vairāk darīt toties, piemēram, nefilozofēt par to, kas ir veselīgi, un kas nav, bet vienkārši piespiest sevi izpildīt darāmās lietas un soļot rīt agri jo agri uz skoliņu. Ne? Ja tas sagādā dikti problēmas, tad vienkārši uzliekam mīksto tām divām rīta nodarbībām. Kā nekā, gulēt ir veselīgi, bet es novirzījos no temata. Ir jādzīvo. Mans seno paziņu, tas ir, ne tagadējās skolas biedru loks ir tik sadrumstalots un paviršs, ka neko līdzēt vairs nevar. Vai tad tā tam nav jābūt? Es nonācis pie slēdziena - mūsu dzīves sastāv no vairākiem posmiem, lieliem un maziem. Katrā no tiem mums ir savi cilvēki no kā pilnveidoties, attīstīties un mācīties. Nav vērts censties savilkt kādas vecas saites un censties tagad čupoties, un meklēt muļķīgas tēmas, kas ir kopīgas. Labi, saredzēties jau var pāris reižu, taču, manuprāt, tādas atsevišķi regulāras tikšanās ir vien bēgšana no sevis, ar izņēmumiem! Par to man individuāli neiespējami spriest, taču manā dzīvē nu ir skaidrs. Mājās ir silts, instruments ir karsts no manām rokām un tādā garā es turpinu savu ceļu. Turpinu un mācos, līdz sasniegšu arvien ko cēlāku un grandiozāku. 

 Mīlestība nav ienaidnieks. Ja cilvēks mīl, viņš ir Dievam vistuvāk, jo mīlestība ir Dievs pats. /Jānis Jaunsudrabiņš/