Dzīvības koks

*
Aizkratos līdz dzelzceļa sliedēm,
gar degunu slīd daudzi jo daudzi vagoni.

Tie neapstājas, tā pat kā stindzinošais aukstums miesā manā.

Čīkstiens, ņaudiens un raudiens par šo laiku.
Nudien, tas ir skaists, jā, taču tad,
kad nomirst seja un kļūst nejūtīga,

skaistu vien redzi siltuma čupiņu tuvumā.

Tikt līdz durvīm jau tieku, tikai ar visu pasaules nepacietību.

Mēs tur bijām. Nekurienē - bērnībā. Posms, kuru varētu pat dēvēt par citu vai cita dzīvi manā mūžā. Citi likumi, cita mīlestība un pavisam cita brālība.

Smadzenes man pārgremotas un pārstrādātas jau kuru reizi. Sāp. Brīvdienas bijušas īpaši smagas, noskatoties The tree of life. Filma virs izcilības. Māksla, kura mani dzen. Šeit tika parādīta visa dzīves būtība, nepārprotama Dieva esamība, piedošana, apzināšanās, apbrīna, sajūsma, luste, nostaļģija, svētlaime, melanholija, atmiņu virknes, kuras liek asarām līt ne vien filmas tēliem, bet arī pašiem skatītājiem. Man. Kā vairākās recenzijās rakstīts, šis mākslas šedevrs attiecas uz jebkuru no mums, mums jāmāk un jāļaujas, lai filma un tās dziļi jēgpilnā noskaņa apņem mūs. Tas ir vienas ģimenes stāsts no laika sākuma līdz aptveramajām beigām visuma mērogā. Mums arī katram ir sava filma, apzinieties to, ja uz to skatās no objektīvi plaša punkta, mēs to pielūdzot novērtēsim.
Pats materiāls nav no vieglākajiem, iesaku (obligāti) skatīties ar subtitriem, vai vismaz izlasīt anotāciju. Man sākumā nenācās viegli, taču pēc šīs, divu ar pus stundu garās filmas nepilnu trīs reižu noskatīšanos, adsorbēju to pilnībā, tā neizgaroja no manis vēl sēru pilnās divas dienas, kad meklēju savu kārtējo patiesību klaiņojot pa nezināmiem galiem, ļaujot asarām sasalt lāstekās.

Redzat? Re kur viņš ir. Stalts un sīks knēvelis, taču patiess un izcils savā dvēselē, brālis. Viņš stāv visumam pretī un nevainīgu sirdi raugās neizdibināmajā dzīves noslēpumā ar jautājumu - kas tu esi, Saule? Kas slēpjas aiz tava tālā horizonta?

Meklēju ik dienu savu patieso es, šaubos īsti, vai būs diena, kad tā arī es to atradīšu. Savā ziņā loģiski, jo tā, tikai tā - meklējot un pilnveidojot sevi, nesajūtot finiša taisni, var turpināt dzīvot. Nežēlīgi ir pārpūlēt smadzenes. Kā nekā, man ir nepieciešami cilvēki, sabiedrība, draugi, ne tik tuvi draugi, un mocīt sevi ar apziņu, ka es vientuļš domātājs, ir sāpīgi. Sapratis esmu vēl ko. Tas arī attiecas uz mani. Izdarīt es spēju daudz vairāk, ja man apkārt ir cilvēki, kolēģi, biedri un draugi. Ja esmu kustībā, ja esmu darbībā. Mājās braucot ar ieceri, ka darīšu darāmo, vienmēr esmu vīlies, vienmēr. Tas kļūst pašsaprotami. Re kur - Linda, Anglijā strādājot +/- 17 stundas dienā, ir dzīvāka kā vēl nekad. Mēs šokēti brīnāmies, kā divas stundas guļot var nenomirt. Tie ir cilvēki un kolēģi, kuri viņu atstāj gaišu un ar smaidu sejā, tas ir darbs, pēc kura viņa ir izdarījusi labu citiem, tā ir vide. Proti, nesākšu es tagad lekt ārā no autiņbiksēm un likšos darbā murgainā, bet tas ir ideāls pretstats tam, ka mēs čīkstam par septiņām nogulētām stundām, ka ir bijis par maz, un ne sūda tik un tā neizdarām. Vakardien arī, pusaizmidzis spēlēju kontrabasu, neizturēju, sāku gulšņāt, nolēmu - pietiks. Noskrēju lejā, cilvēki mani atmodināja. Tā tas ir. Man vismaz.

Nevajag nodarīt sev pāri, Raivi. Laiks un dzīve ir skaista, mīlam sniegu, sevi un savējos, un nesavējos.

It’s in our nature to wonder why.  It’s in our nature to be as cruel as we can be kind, to hate as much as we love.  As Jack dreams in the film’s closing moments of a place where all the living and dead are reunited, we realize it is only in our dreams and memories where peace can be found.  Earlier in the film his mother declares of the sky, “That’s where God lives.”  But their God is no more in the sky than he is in those closing moments.  The only things living there are each other, and our memories, and our dreams, and what little time gives us as it all comes closing to an end.