Man ir apnicis. Tieši tāpat, kā gandrīz visas pārējās pārejošās dzīves lietas, arī bloga atjaunināšana ir novecojusi, vismaz manā dzīvē. Neprasās uz rakstīšanu, aizraujošu notikumu pieminēšanu, es atdodu tos pašiem mirkļiem, tā ir labāk. Nelikšu vairs saldus attēlus un melanholiskus bērnības kadrus ar slīprakstā veidotiem tekstiem. That's so last year.
Man klājas pieklājīgi, ja nepiemin vakardienas izmisīgo temperatūras lēkmi un ilgstošo vemstīšanos, kas maniem plāniem divu dienu garumā lika nobrukt. Ik pa reizei man uznāk trakas ambīcijas, nogurums no ikdienišķā, arī dumpinieciskas izdarības, taču visā visumā dzīvs esmu. Man kādreiz likās, ka ir kāds pieturas punkts, kurā var atpūsties un nedomāt par dzīvi tik daudz, kā nākas, taču tā tas nenotiek. Vienmēr būs ko palauzīt.
Es vēlos vai nu priecāties, vai arī strādāt. Man ir apnicis runāt. Runāt un runāt, un runāt, un neizkustēties no vietas. Primārais - atveseļoties, traukties uz skolu, spēlēt kontrabasu un satikt cilvēkus. Tas pašreiz nosaka manu dzīvi. Un šī dziesma nav ne pārāk dziļa, ne sekla, tikai jauka, liek man nomierināties un ievilkt elpu.
Pie tā arī paliksim.
Man patīk, kad tu saki "vemstījos" nevis "vēmu".
AtbildētDzēst