(..) Bet tomēr tie divi vislielākie notikumi - Gurecka 3. simfonija un Fransena skaņdarbs "Sanctus". Un tas ir jautājums, par kuru bieži domāju - kas tas bija, kas tā bija par izjūtu? Pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk domāju par jēdzienu "svēts".. "Klusa nakts, svēta nakts", slavenā Ziemassvētku dziesma. Klusa viņa varbūt ir, bet vai šī dziesma ir arī svēta? Man - nē, Kas ir svētuma izjūta, kas ir svētums? Varbūt minētajos skaņdarbos izbaudīju svētuma sajūtu?
To pat nevar īsti vārdos pateikt, saprotat!?
Gandrīz stunda garīgā jeb sakrālā minimālisma ausīs, un neviena sekunde apnikuma. Minimālisms ne kā kāds kiča paveids, bet kā pilnīgi neaizstājams meditācijas un transa līdzeklis. Vēl jo trakāk - tas veltīts holokausta upuriem, kuru vidū bijuši arī Gurecka tuvinieki. Padomājiet vien - cik milzīgas pasaules ciešanas un izmisīgu lūgšanu pēc svēta miera spēj mūzika atainot! Mani vāri virmojošā āda lika just vieglas katarses tuvošanos un piedzīvoju labāko minūti savā mūžā, minūti, kad diriģents, izskanot pēdējai notij, nenoceļ rokas, tā īsā pusminūte, kad visa zāle klusumā ierāvuši savas elpas, labākā nepilnā minūte jelkad..
TĀ ir cieņa, komponista nepārvaramais spēks un svētums. Jā, šoreiz tas raisījās visā pilnībā.
Nāciet, dzīves kolēģi, biežāk uz koncertiem un atveriet savas sirdis.
Man arī liekas, ka vajag ļaut mūzikai izskanētlīdz pat pēdējam elpas un lociņa vilcienam. Dažiem diriģentiem tas sanāk dabiski, uz citiem pat nav vērts skatīties.
AtbildētDzēst