uzcepts produkts.

*
Šī ir vēsts cilvēkiem, kuri ir zaudējuši savu ceļu.
Tie ir nomaldījušies, jo nezinājuši, kuru taku iemīt,
tikuši raustīti un dzīti uz visām pusēm, beigās nonākot nekur.
Viņi ir kļuvuši akli, tie neredz nekā, vienīgi iespējas, kā aizbēgt.
Tie nedzird, tiem nav nojaudas, kā skan patiesības balss.
Viņu sirdis ir kļuvušas cietas,kuras jūt vienīgi drumstalas un steigu.
Jā, steiga ir padarījusi pelēkus, neredzīgus tos.
Tā ieved strupceļā, izmisumā,
garā un neizbēgamā bojāejā,
jo kas patiesi ir būtisks, ir pamests novārtā.
Ir grūti un paliek arvien grūtāk, taču pietiek!
Apstājieties! Satveriet mirkli rokās un pārvaldiet to!
Paklausiet savai sirdij un izdabājiet tās lūgtās vēlmes,
ko gadiem ilgi neesat piepildījuši!
Paraugieties apkārt un ieskatieties dziļāk, tas liks just lietas,
ko nekad neesat manījuši jūtam!
Lai tie būtu jūras noslēpumu čuksti,
lai tas būtu drauga smaids,
kas jūsu sirdis dara līksmas un vairojiet šos mirkļus!
Kurp esat nonākuši?
Paverieties apkārt un pacelieties augstu jo augstu!
Vai saskatāt dzīves būtību un esamību?
 

Šī, ko nupat augšā izlasījāt, ir mana jaunā klavierdarba devīze, tēma, stāsts, nekas īpašs, taču pats skolotājs to atzina par labu esam. Nedēļas kulminācijas mirklis klāt! Proti, laikā, pirms es ienāku 62. klasītē, kājas manas ir kā želejas masa, kura nav tālu no izšķīšanas. Gaiteņa sienas slīd man gar sāniem un pēc īsa laika sprīža esmu gaišajā telpā, mana skolotāja - Vaska - uzrunāts. Tas ir neaptverami, cik ātri viņa mierpilnā balss tevi aizkustina un liek justies komforti, pat droši. Pārrunas pēc pārrunas un es jūtu, ka nekad agrāk tā neesmu dalījies ar viņu, un viņš - ar mani. Esmu nobriedis tik tālu, ka viņš redz šo ilgi konservējušos potenciālu un nu jau īsto Raivja veidolu. Ir sāpīgi tomēr apjaust, ka nevar šīs divas lietas - kompozīciju un kontrabasa spēli - apvienot tādā vienlīdzīgi un paralēli augošā, maksimāli kvalitatīvā attīstībā. To pats arī skolotājs atzīst. Ir vai nu viens, vai otrs, vai arī abi ir viduvējā līmenī, lai cik skumji tas izrādītos. Daudz ko esmu sapratis pateicoties šim vīram, neliela arogance no manis bija jaušama sākumā, absurdi liekas, kāpēc es tāds biju, taču, iespējams, šī savādā ķīmija ir izraisījusi šādu reakciju no manis. Ambīciju man netrūkst, bet, pēc viņa vārdiem un manas mammas vārdiem - vienmēr ir jābūt pazemīgiem pret debesīm, sirdī esi stiprs un pārliecināts, ļauj, lai citi tevi apjūsmo, necelies augstprātīgs, kritīsi ar visu savu pompozitāti.  Mēms es kārtējo reizi izstreipuļoju apdullināts no klases un dalījos baudīt un elpot inteliģenti svēto gaisu kopā ar manu mūzu. Paldies, atkal, Diev'!

Ir skaisti, labi dzīvot naivam. Cilvēkiem mūsdienās vajadzētu būt vairāk naiviem.