Deja.

*
Katrs to dara citādāk.

Viens izgriež ar vēzienu,

otrs izlokas majestātisku kustību.

Kāds vienmēr paklūp attiecīgajā solī,
taču citi nespēj rimties un tik lido no stūra uz stūri.

Tie ir brīvības un skaistuma apgriezieni, 

vistiešākais kontakts ar partneri.

Mēs ļaujamies mūzikai darbināt mūsu kājas žigli jo žiglas,

un griezties riņķos, vien riņķos, vien riņķos..
Mēs nedomājam ne par ko.
Vienīgi, varbūt par to, lai neuzkristu mūziķiem virsū,
straujās dejas vadīti un aizrauti.

Redziet! Mēs jau neesam saskaņojušies, nē. Secinājām, ka pārāk seklas garderobes mums abiem, tas arī viss. (Paldies Karīnai par ĢENIĀLO tauriņu un FANTASTISKO vakaru)

Tieši tā, šī bija ģeniāla pieredze, un sūri pārdzīvoju, ka agrāk nebiju atklājis 1. Ģimnāzijas ikgadējo Ziemassvētku balli. Sāksim ar to, ka es pēdējā laikā īgņojos par savas skolas snobisko cilvēku mentalitāti, par viņu egocentrisko un entuziasma trūcīgo dabu. Labi, visam ir savi iemesli un gadījumi, no kuriem neizbēgt. Šeit es atrados pilī, kur septiņi simti jaunieši, glauni sapucējušies, visi pāros pārstaigāja plašos gaiteņus. Tā bija neliela pompozitāte vārda pozitīvā nozīmē. Es, kā visi pārējie, sajutu lepnumu, ne vīzdegunīgu, bet pacilātu krāšņuma apjaudu. Dzīvā mūzika, uzvesta ludziņa, tas ir tā, kā es to vēlētos. Skaisti. Kaut gan daudz šo skolēnu noteikti nenojauš, kas ir briesmīga izglītības sistēma, kas ir skolotāji ar traumētu psihi vai vispār nespēju kvalitatīvi mācīt, kas ir stundas, kad klasesbiedri izbrēc jēlības un stundas produktivitātes koeficients grimst zem nulles. Oi-jā. Es esmu pāris (desmit) gadus nosēdējis tādā skolā un man tā kā nedaudz ir par to nojauta. Piedodiet par sarkasmu. Taču šādās situācijās ir vainīgi gan paši bērni, kuri nav atraduši savu lauciņu, ja vēlas, tad viņi var vainot savus vecākus par to, un arī pati sistēma, kura nepalīdz jauniešiem radīt savu jomu, kurā tiem būtu jāizvirza savi mērķi, nevis atzīmes, bezpersoniskas atzīmes, kuras mūsu dienās neko nenozīmē vairs. Bet iestāde, kurā es pagorījos četras stundas ir kā sala, spoža un cerību pilna zeme, uz pelēki bezmērķīgo skolu fona. 

Vērojiet - Skaisti cilvēki! (Par sevi nerunāju)